19.gs un 20.gs zinātne vēl straujāk attīstās un notiek pāreja no jaunajiem laikiem uz moderno pasauli. 1789.gada Lielā franču revolūcija bija devusi ceļu liberālākai domāšanai. Individuālajai brīvībai un prāta virsvaldībai. Tas ļāva sabiedrībā pieņemt tādus darbus kā Darvina „Par sugu izcelšanos”, kas likvidē Bībeles sludināto cilvēka rašanos, un F. Nīčes „Antikrists”, kurā tiek pasludināta Dieva nāve, un ”Z. Freida filozofiskās atziņas- gan psihoanalīze un sapņu tulkošana, gan seksualitātes nozīmes atzīšana. Šie darbi ir tādi, par kuriem viduslaikos dedzinātu uz sārta un nedaudz vēlākos iespējams, ka vienkārši aizliegtu, jo tie ir satur atziņas, kas principā bija pretrunā ar sabiedrībā iepotētajiem uzskatiem. Tomēr šajā laikā cilvēki jau bija pieraduši pie dažādiem jaunievedumiem, tāpēc šoks nebija tik liels, kāds tas varēja būt agrākos laikos, respektīvi, es uzskatu, ka iepriekš, šādas atziņas nevarētu tikt paustas.
Un pēc tam jau paveras milzīgas iespējas pievērsties un radīt daudz un dažādus filozofijas novirzienus. Pēckara pārdzīvojumu ietekmē rodas eksistenciālisms, sociālo problēmu risināšanai rodas tādi filozofiskie novirzieni kā feminisms un environementālisms. Un šobrīd, kad pastāv pilnīga vārda brīvība, arī filozofijas robežas ir neizmērāmas. Jo mēs dzīvojam laikmetā ar daudz un dažādām problēmām, kuras filozofija mēģina risināt un aprunāt. Un, kā jau minēju, filozofija un laikmets ir sabiedrotie- viņi darbojas kopā, jo filozofija patiešām ir kā laikmeta spogulis, tādēļ arī šodien ir vērts ieklausīties filozofu teiktajā, jo tas dod iespēju uz notiekošo palūkoties nedaudz citā rakursā.
…