Tas ir jautājums, ko cenšos noskaidrot jau no septembra sākuma. Tā īsti skaidrs vēl jau nav, bet … labs nāk ar gaidīšanu. Laikam jau šajā reizē šis latviešu sakāmvārds nebūs īsti vietā, un nāksies vien man tomēr uzrakstīt ko tad īsti esmu sapratis ar vārdu filosofija. Lai man būtu vieglāk atbildēt uz šo visai sarežģīto jautājumu, talkā ņemšu grāmatu. Un cerams, ka pa abiem tiksim pie kaut kādas sakarīgas atbildes.
Vārds “filosofija” esot sengrieķu izcelsmes un tulkojumā nozīmē gudrības mīlestība. Tas liek domāt, ka filosofija nav zinātne priekš muļķiem. Un vienīgais veids, kā pārbaudīt, vai cilvēks ir kaut cik erudīts – ir uzdot pēc iespējas vairāk jautājumus.
Tāds ir arī filozofijas viens no pamatprincipiem. Filosofija veidojas kā ceļš uz gudrību. Sokrats esot teicis “Es zinu, ka neko nezinu.” Tas ir pamats tam, lai domāšana virzītos uz priekšu un nepaliktu apšaubāmu atziņu gūstā. Filosofija sākās ar jautājumiem, nevis atbildēm uz tiem. Filosofijas apguve prasa dziļi personisku skatījumu. Lai spētu atrast savu viedokli, savu pārliecību, ir jāmācās no tiem, kas pasaules filosofiskajā domā sasnieguši visaugstāko līmeni, tas ir no klasiķiem. Pagātnes klasiķu darbi ir jāapgūst, par tiem domājot – piekrītot vai nepiekrītot. Filosofijas vēsture vienmēr, kad par to domājam, ir klātesoša. Tas ir tāds takā pamats, bez kura vispār nevarētu pastāvēt mūsdienu filosofija. To varētu salīdzināt ar automašīnu. Kad vispār tika izdomāta pirmā automašīna? Sen, pagājušā gadsimtā. Bet, lai arī kā zinātne ir gājusi uz priekšu, paši pamati ir palikuši vecie – tai vēl joprojām (pārsvarā) ir četri riteņi, daži no tiem ir dzenošie, stūre arī ir, un tā varētu turpināt. Vai varētu būvēt mūsdienās automašīnas, neņemot vērā pašus pamatus? Nē!!! Tā ir arī ar filosofiju.
Nu tagad paskatīsimies, ko par filosofiju teicis Platons. Filosofijas priekšmetu nosaka jautājumu loks, par kuriem tā interesējas. Jāņem vērā, ka jautājumi gadsimtu gaitā ir ievērojami mainījušies. Viens no pirmajiem filosofiskajā ziņā visplašākajiem un dziļākajiem jautājumiem ir sengrieķu filosofa Parmenīda jautājums: kāpēc ir esamība un nevis nekas? Iepazīstoties ar šo jautājumu, var redzēt, ka filosofus interesē “esamība” un “nekas” un to savstarpējās attiecības. Taču pateikt to, ka filosofus interesē esamība, ir par maz. Ko nozīmē esamība? Vai tas viss, kas ir ap mums, ir esamība? Vai tad, kad cilvēks interesējas par kokiem, zvēriem, politiku, mājsaimniecību, ceļiem un tiltiem, mašīnām un dzeju, viņš interesējas par esamību un tver to? Acīmredzot, atbilde uz šo jautājumu nevar būt tik vienkārša, jo tad filosofija būtu visu priekšstatu un zināšanu summa par mums apkārt esošo pasauli. Taču tas nav iespējams, jo tad filosofija nebūtu pati par sevi, bet pastāvētu kā visu pasaulē iegūto zināšanu kopsumma. Platons saka, ka ir jāatšķir esamība un šķitums. Lielākā daļa cilvēku redz tikai šķitumu pasaulei un, pēc Platona domām, tver nemainīgās un pastāvīgās būtības. Būtību tvērums ir ceļš uz patiesību.
Kā jau viss dzīvē, tā arī filosofiski domāt cilvēks var iemācīties tikai nemitīgi un pēc iespējas biežāk to darot.
…
