Kas Romas impērijas ārpolitikā un iekšpolitikā izraisīja tās norietu?

Romas impērija pastāvēja no 30./27.gada p.m.ē. līdz 476.gadam m.ē. Tā piedzīvoja gan savus zelta laikus, kad tika iekarotas ar vien jaunas teritorijas, un neviens nespēja to iznīcināt, kā arī negaidītas neveiksmes, kurām sekoja Romas impērijas bojāeja.
2.gadsimtā Romas impērijai nācās stāties pretī daudziem ģermāņu uzbrukumiem, tāpēc imperatoriem bija jāsāk domāt plāns, kā risināt šo ģermāņu problēmu. Viņi izlēma, ka ģermāņu gūstekņus, kā arī tos, kas brīvprātīgi bija ienākuši impērijas teritorijā, nometinās reti apdzīvotos un apdraudētos apgabalos. Tā viņi guva labumu sev – ģermāņi kļuva par sabiedrotajiem, un tika apstrādātas nopostīto un mazapdzīvoto rajonu zemes. Taču viņi nepadomāja par nākotni (5.gs. ģermāņi vairs nelūdza Romas imperatoru atļauju apmesties impērijas teritorijā, bet gan ieradās paši, apmetās impērijas zemēs, veidoja tur savas agrīnās valstis.), jo tas ir diezgan loģiski – jo vairāk palielinās ģermāņu skaits, jo lielāka ir iespēja, ka viņi sacelsies, manuprāt, ja viņi būtu sekojuši līdz ģermāņu uzvedībai un viņus stingri uzraudzījuši, nekas tāds nenotiktu, un šis nekļūtu par vienu no impērijas sabrukuma ārējiem faktoriem. …