Ja melojam paši sev un cenšamies dzīvot pretēji iekšējai būtībai, ķermenis cieš, un tas ir redzams. Saliekti, saspringti pleci un mugura, kurai uzvelta neredzama, netīkama nasta. Ja sieviete neprot kustēties plastiski, tas nozīmē, ka viņa neatļaujas būt sievišķīga vai nespēj piesist kāju, kas ir īsākais ceļš uz gribas izpausmi.
Ar žestiem cilvēks maina savu sociālo statusu, savukārt statusa maiņa nes līdzi jaunus žestus. Par sevi pārliecināta, stipra cilvēka žesti atšķiras no iebiedēta, nepārliecināta cilvēka kustībām. Pirmkārt iztaisnojas pleci, krūtis it kā izriežas, izvirzās apakšžoklis – lūk, viņš, dzīves uzvarētājs! Vērojam vēl – plati noliktas kājas, iztaisnoti, brīvi pleci vai uz pleciem sakrustotas rokas – šie žesti liecina par pašpārliecību; ja stāvot viena kāja ir krusteniski pārlikta otrai – par neatkarību.
Gribu uzsvērt, ka žestus vajag lietot, tas ir labs palīgs komunikācijā. Arī publiskas personas, prasmīgi lietojot žestus, pasaka vairāk un pārliecinošāk nekā ar vārdiem vien. Žestu valodai nevajadzētu būt kā aizaugušam dārzam, bet nevajadzētu būt arī samākslotai, neīstai. Gribētos visiem novēlēt skaisti žestikulēt ar skaistām rokām. Vislabāk, ja cilvēks ir godīgs un pozitīvi atvērts – es esmu tāds, kāds esmu! Tad dzīve būs vieglāka, jo mēs būsim atklāti ar apkārtējo pasauli un viņa būs laipna arī pret mums.
…