Tomēr Kinostudijas piemērs liecina par to, ka centralizēt filmu veidošanas procesu ir izdevīgi, ja vien nepadodas. Nevajadzētu gan ielaisties galējībās un pilnīgi visas mazās studijas apvienot vienā, bet samazināt atsevišķu vienību skaitu gan būtu noderīgi. Tādējādi būtu arī vieglāk piesaistīt ārzemju investorus un padarīt valsti par līdzfinansētāju, kas šobrīd Latvijas kinematogrāfam ir teju vienīgā iespēja attīstīties. Sadarbība ar ārzemju studijām dotu ne vien papildus līdzekļus, bet arī pieredzi, iespēju parādīt sevi un – kas būtu svarīgi ne vien konkrētam uzņēmumam, bet visai nozarei – iespēju paplašināt tirgu arī aiz valsts robežām, jo tik mazā valstī kā Latvija nav iespējams radīt veselīgu tirgus konkurenci vai iegūt pietiekoši lielu auditoriju, lai izdotos atpelnīt filmu veidošanas izdevumus. Līdz ar to izdotos samazināt valsts nozīmi kino nozarē Latvijā un ļaut tai vairāk pievērsties kulturāli nozīmīgiem projektiem, jo komerciālajiem vienmēr investorus atrast ir vieglāk. Protams, šie secinājumi tiek izdarīti no veciem datiem, un par šībrīža situāciju Latvijas kino nozares finansējumā es neesmu labi informēta, varu vien spriest, ka ārzemju fondi tiek piesaistīti vairāk nekā agrāk (to rāda arī NKC statistika par Eiropas fondu piešķirtajiem līdzekļiem), tomēr lielos vilcienos situācija nav mainījusies.
Tad galu galā kas ir tas, ko latviešiem vajadzētu darīt, lai uzlabotu savu skumjo situāciju kino nozarē un lai spertu pirmos soļus pretim kino industrijai? Filmu veidošanas centralizācija, piesaistot pēc iespējas vairāk ārzemju investorus un sadarbības partnerus, kā arī ražoto produktu viegla komercializācija – kā „Rīgas sargi”, lai cik slikts arī šis piemērs nebūtu no vēsturiskā viedokļa, tas tomēr bija vietēja mēroga blokbāsters, kuru ir redzējuši teju visi Latvijas iedzīvotāji, vai arī „Rūdolfa mantojums”, kas ir pirmā filma vismaz trīs gadu laikā, kurai izdevies sasniegt teju 10 tūkstošus lielu apmeklējumu un vairāk nekā 170 tūkstošu latu ienākumus. Kā arī turpināt attīstīties īsfilmu jomā, jo tajā Latvijai ir jūtami panākumi, lai arī par tiem cilvēki maz zina – varbūt arī tāpēc mums visiem šķiet, ka viss ir slikti. Jo nekur šie panākumi netiek izlielīti. Varbūt vajag?
…
