Fotogrāfijas reprezentācija šajā filmā spēlēja vislielāko lomu, jo tāds bija filmas mērķis. Ar tās palīdzību skatītājam tiek nodota tās jēga, ar kuru tiek dokumentēts, satverts un izzināts, kas tiek attiecināts uz filmā tapušajām fotogrāfijām. Katrai apakšā bija savs stāsts, šo filma, manuprāt, piederētu pie tēmas: “Non places” jeb “Nevietu” – padarot par “Vietu”. Katrs uzņemtais kadrs, vidi un tās apkārtni padarīja par dzīvu. Ikdienā mēs redzam, tā sauktos ”kravu” vilcienus, kas mums neko īsti neizsaka, vilciens kā vilciens, bet, kad uz viena no vagoniem, tiek izveidotas no fotogrāfijas režisores acis, tas padara nedzīvu braucošo vagonu par krāsainu un psiholoģiski, jūtot dzīvību. Sieviete, kura dzīvoja īsti neapdzīvotā vietā, apgalvoja, ka nevēlas pamest savu māju, jo tajā ir tik daudz atmiņu, ka nespētu tā vienkārši aiziet prom. Izejot pēc brītiņa laukā, viņas apdzīvotā māja pamestajā vietā bija mainījusi izskatu ar viņas uzstatīto lielformāta portretu pa visu sienu, kas ir vienkārši vārdos neizsakāma burvība. Šeit arī ir runa par to, kā fotogrāfija spēj izmainīt skatījumu uz redzamo, to vienkārši sajūtot. Šo filmu reizē var uzskatīt ne tikai par smieklīgu un burvīgu, bet arī aizkustinošu.
A.Vardai patiesi ir izdevies radīt dokumentālo filmu kā fantastisku materiālu īpaši tiem cilvēkiem, kuriem tuva ir māksla un fotogrāfija. Brīvais kino ar “jēgu”, ko var uzskatīt par mākslas radītu veikumu, apvienojot divas nozares – filmēšanu un fotografēšanu vienā. …