Nobeigumā es vēlētos tik pieminēt to, ka šis pārspriedums, kā mēs to varētu nosaukt, lika man atkal atcerēties to, cik šī pasaule ir sarežģīta. Var jau teikt, ka viens cilvēks nespēj neko glābt, bet es tam nepriekrītu. Nāks pirmais, tad otrais un trešais... Gluži kā šajā filmā. Nāca tas viens cilvēks, kas izglāba karali, bet karalis – pārējos. Un vēl... Es atcerējos sen aizmirstu apsolījumu sev, ka visu, ko es daru, es daru mīlestībā. Tā neprasa īpašus „debesu spēkus” vai pavadītas n-tās stundas meditācijas kabinetā. Mīlestība ir tā lieta, kas jau mums katram ir ielikta šūpulī. Tomēr, ja kādam cilvēkam trūkst mīlestības, svarīgi ir no viņa neatkāpties, bet mīlēt līdz galam, jo bieži vien tas cilvēks neapzinās sekas, ko pats rada.
Beigās es uzdodu jautājumu sev: „Vai es palīdzētu karalim ārsta vietā? Vai es atmestu ar roku un paietu garām?” Cik gan daudz cilvēku ir bijis, kam mēs paejam garām, pat neatskatoties. Varbūt ir laiks ko mainīt?! Varbūt ir laiks atmest savam ego un pateikt, ka arī citam ir grūti un, gavenais, ka es varu palīdzēt. Tas nenozīmē ne materiāli, pat ne fiziski, bet varbūt vienkārši.. uzsmaidot?
…