Lars fon Trīrs filmas vēstījumu ir veidojis hronoloģisku ar lineāru sižeta attīstību, taču tā ir savdabīga, tajā ir daudz iztēles/hipnozes un atmiņu ainas. Filmas prologs un epilogs ir melnbalts un tajos izmantots palēninājuma efekts. Tā kā filmā piedalās vien divi aktieri, nav izdalīta īpaša vēstītāja persona, bet gan skatītājam ir ļauts novērot abu šo personu darbību un mijiedarbību.
Sižeta uzbūve ir diezgan sarežģīta un sapiņķerēta, var izdalīt vairākas sižetiskās līnijas – Nika nāve, dabas loma, kādēļ un no kā viņai ir bail, viņa un viņas attiecības kā vīram un sievai un kā terapeitam un pacientei. Trīs lūdzēji, viņu lomas un simbolisms ko tie apzīmē. Manuprāt, visas šīs sižetiskās līnijas netiek atrisinātas, tās vienkārši beidzas līdz ar viņas nāvi un viņa došanos prom no meža būdas. Skatītājs tā arī neuzzina kas notiek tālāk vai kāpēc vis ir noticis tieši tā un ne savādāk. Nekas tā īsti arī netiek paskaidrots, tiek atstāta vieta brīvai interpretācijai.
Mizanscēnu uzbūve pārsvarā ir veidota reālistiska, ar dažiem iespaidīgi šokējošiem izņēmumiem, piemēram runājoša lapsa, vai palēnināts ozolzīļu lietus. Filma tomēr ir veidota mākslinieciski izteiksmīgi, tās uzdevums ir pārsteigt, šokēt. Tiek izmantoti daudzi makro un mikro tuvplāni, jau iepriekš pieminētais kadra palēninājums arī subjektīvais skatījums. …