Ko es varu darīt bērnu ar garīgās attīstības traucējumiem labā

“Cilvēki radīti, lai papildinātu cits citu. Man varbūt labas sekmes jomā, kur tev neveicas. Savukārt es varu izrādīties galīgs nejēga jautājumos, kur tu sasniedz izcilību. Patiesa traģēdija sākas brīdī, kad es noliedzu tevi tavu īpašo vajadzību dēļ, bet tu tieši tāpat izturies pret mani. Tā nu mēs dzīvojam un mirstam šķirti un aizejam no šīs pasaules, tā arī īsti neiepazinuši viens otru un neizbaudījuši to bagātīgo devumu, ar kuru mēs katrs būtu varējuši krāšņot otra dzīvi” (10.,156. ).
Latvijā par garīgi atpalikušu uzskatām bērnu, kam psihiskās darbības ainā centrālo raksturojumu ieņem stabili, izteikti un neatgriezeniski intelektuālās darbības traucējumi, kas radušies organisku galvas smadzeņu darbības traucējumu rezultātā (5.,49. ).
Ar terminu oligofrēnija apzīmē nevis kādu noteiktu slimību, bet gan slimību grupu ar kopīgām pazīmēm – iedzimtu vai pārmantotu galvas smadzeņu (dažreiz visa organisma) attīstības atpalicību (5.,61).
Dažādos vēstures posmos attieksme pret cilvēkiem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem ir bijusi atšķirīga. To noteica gan civilizācijas attīstības pakāpe, gan sabiedrības morālie, reliģiskie un filozofiskie uzskati.
Senajā Grieķijā, lai saglabātu harmonisku, fiziski un garīgi spēcīgu nākamo augstmaņu paaudzi, “kroplo” iznīcināšanu praktizēja līdz pat 4. – 5. gadsimtam. Pie tam to centušies pamatot, attaisnot tādi filozofi kā Aristotelis, Platons u.c. Ar 16.gadsimtu garīgās attīstības problēmas beidzot nonāca mediķu interešu lokā. F. Platters bija viens no pirmajiem psihiatriem, kas starp psihisko slimību formām atsevišķi izdalīja intelekta traucējumus. …