Pat tajā, ka pats autors nācis no Zemgales un pavadījis tur savu jaunību un bērnību, iespējams atrast līdzības ar kokiem. Edvards Virza šajā darbā pauž uzskatu, ka visi tie ļaudis, kas nākuši no Zemgales, vairāk vai mazāk ir rada cits citam, tāpat kā koka zari, pat atrazdamies tālu cits no cita, tomēr ir izauguši no viena stumbra, un pat nokaltuša zara vietā atkal aug jaunas atvases. „un kā kokā no viena un tā paša stumbra dažreiz izaug zars, kas ne ar ko nelīdzinās pārējiem, tā arī viņi, no Zemgales cēlušies, atšķīrās no citiem, bet ļaudis viņos saredzēja tālu radniecību.”.
Tāpat Straumēnu ļaudis ir pilnībā pārliecināti, ka ilgdzīvotāji koki nes sevī senču garus, tāpēc, cērtot mežā kokus, viņi allaž apzinā, ka tādējādi nogalina kādu no senču gariem.
Poēma „Straumēni” ļauj vērīgam lasītājam skaidri noprast cilvēka un dabas mūžīgo mijiedarbību un nesaraujamo saišu spēku. Tā tas ir bijis jau ļoti, ļoti sen, ko Edvards Virza ir uzskatāmi pratis ietvert savā darbā „Straumēni”.
…