Bieži vien izvēles iespējas, vai kolaborēt ar režīmu, pastāv, taču sekas, atsakoties no sadarbības, var būt traģiskas. Pamatojoties uz šo apgalvojumu, kā arī domājot par to, ka sadarbība var būt arī kolektīva, jāizprot, ka kolaborācija un kolaboracionisms nav viennozīmīgi vērtējamas parādības. Kā apgalvo Normans Deiviss: „Ja mēs nosodām kolaborāciju, tas būtu jādara visos gadījumos atbilstoši vieniem un tiem pašiem kritērijiem.” Runājot par cilvēku viedokli kolaborācijas un kolaboracionisma jautājuma risināšanā, jāmin, ka tie ir atšķirīgi. Šķiet, sabiedrībā par šiem terminiem ir grūti diskutēt, jo ikdienas mums blakus ir cilvēki, kas varētu būt uzskatāmi par kolaborantiem. Veidojas iespaids par pagātnes apzinātu aizmiršanu, lai nebūtu jāatbild pašiem uz sev sāpīgiem jautājumiem. Valsts prezidents Egils Levits tomēr aicina izvērtēt valsts vēsturi, pamatojot un izvirzot sešus soļus, kas noved pie izlīguma ar kaitējuma nodarītājiem, pieminot, ka mēs šobrīd esam pirmajā no tiem, vēsturniekiem mēģinot noskaidrot patiesību. Kā zināms, skaidrojot patiesību un publicējot Valsts drošības komitejas (VDK) arhīvus, sabiedrības nosodījumu saņēmuši daudzas sabiedrībā atpazīstamas personības, kā arī vien šauram lokam zināmi cilvēki. …