Par šo tēmu – laulāto spēles – pēdējā laikā esmu aizdomājusies vairāk kārt. Kaut gan neesmu precējusies un nav man laulātais draugs, tomēr dažkārt tā jūtos, jo uz to pusi jau ir, ja kopā esam jau neskaitāmus gadus un viens otru pazīstam tik ļoti, kā neviens cits. Saprotamies no pusvārda, pat bez vārdiem, pietiek ar sejas mīmikām, pietiek tikai ar vienu skatienu, lai saprastu, ko otrs domā un vēlas. Bet vienalga, cik patīkama dzīve izskatās no malas, tomēr visiem ir problēmas, nesaskaņas un strīdi. Tikai nesaprotu, kāpēc nevar dzīvot vienmēr laimīgi, kāpēc cilvēki nevar bez strīdiem? Tie ir kā neatņemama dzīves sastāvdaļa, bet kāpēc? Laikam jau tāpēc, ja nebūtu sliktais, tad tik ļoti nenovērtētu labo.
Tāpēc savu dzīvi salīdzināju ar Erika Berna grāmatā „Spēles, ko spēlē cilvēki” izteiktajām spēlēm, tieši laulāto spēlēm.
Berns ir izskaidrojis septiņas spēles. Pirmā no tām ir Strupceļš. Viņš skaidro: „Strupceļš” uzskatāmāk nekā citas spēles ilustrē spēļu manipulatīvo aspektu un spēļu funkciju būt par barjeru intīmai tuvībai. Paradoksālā kārtā „Strupceļš” pamatā ir viena laulātā izmanīgs atteikums spēlēt otra partnera piedāvāto spēli. No savas pieredzes visspilgtāk es varētu par piemēru nosaukt, kad ir sarunāts brīvdienas vakarā atpūsties. Bet līdz tam laikam veicot ikdienas darbus mājās, sākas strīds par sīkumu - kā piemēram - trauku mazgāšanu. Un draugs strīda laikā pasaka, ka neies ar mani nekur šovakar, jo „kašķējos” un negrib sabojāt sev vakaru. Beigu beigās draugs aiziet viens atpūsties un atstāj mani vienu mājās. Viņam ir gandarījuma sajūta, kad viņš panāca savu, bet ar tādu izskatu, it kā viņam būtu nodarīts, bet man nožēla, kad nespēju to izdarīt – nomazgāt tos traukus. Un tiklīdz es atteicos to darīt, es tiku iedzīta strupceļā.
Kā otro spēli Berns ir izraudzījies Tiesas zāle. Skaidro kā: Pēc apraksta formas „Tiesas zāle” pieder pie to spēļu grupas, kas vispilnīgāko izpausmi gūst jurisprudences sfērā. Pie šīs grupas pieder arī spēles „Invalīds” (aizbildināšanās ar psihisku saslimšanu) un „Parādnieks” (civilprasība). Klīniskajā praksē tā visbiežāk ir vērojama laulību konsultāciju un laulāto pāru psihoterapijas grupu nodarbību laikā. Patiesi, dažkārt laulību konsultanta un psihoterapijas grupu nodarbību apmeklēšana izvēršas nepārtrauktā „Tiesas zāles” spēlēšanā, kuras laikā nekas netiek atrisināts, jo spēle nekad nebeidzas. Šādos gadījumos kļūst acīmredzams, ka konsultants vai psihoterapeits, paši to neapzinādamies, ir iesaistījušies spēlē. Man tā ir gadījies bieži. Kad katrs mēģina panākt savu taisnību un ieskaidrot kādam, kad tieši man ir taisnība un otrs darīja nepareizi. Parasti jau vairākumā mans viedoklis uzvar, jo draugs pats „sapiņķerējas” savos vārdos. Kā vienreiz centāmies jautāt viedokli kādam draugam, par to, kurš darījis labāk. Skaidrojām, skaidrojām, katrs savu, līdz mūsu paziņam apnika un pateica, ka nevienam nav taisnība, bet beigās pat viņa viedoklim piekritām abi!
…