Krievu kultūras fenomens. A.Puškins, Ļ.Tolstojs

Galvenais varonis, kas dzīvo ar savām iekšējām dilemmām, manuprāt, ir pārāk paštaisns cilvēks, kurš uzskata, ka ir vienīgai, kurš dara visu pareizi. Lai gan pats neapzinādamies, kas viņa dzīvē patiesība ir mīlestībā nonāvē sievieti, kuru it kā mīl, soda pats sevi. Kaut gan, ja jau viņš tik ļoti cieta, tad, manuprāt, loģiskāks solis būtu vai nu šķirties vai nonāvēt pašam sevi. Pēc viņa domām, sieviete ir tā, kura nespēj veidot savu iekšējo pasauli, bet tajā pašā laikā, viņa pasaule ir slimu iedomu pilna. Būdams pārāk nenoteikts savos spriedumos viņš nespēj loģiski lemt par darbībām, kuras notiek apkārt.
Īpaša vieta stāstā veltīta arī greizsirdībai, kas ir mīlestības sekas. Šajā stāsta greizsirdība ir tā, kas liek pieņemt drastiskus lēmumus, kas vēlāk jānožēlo. Nav jau noslēpums, ka greizsirdība pastāv vienmēr, lai gan ir cilvēki, kuri apgalvo, ka viens otram ārkārtīgi uzticas. Bet ne jau vienmēr runājot par greizsirdību jārunā par uzticību. Greizsirdība ir emocijas, kas parāda, ka tev rūp tas cilvēks, kuru mīl. Ka tev ir svarīgi, ka viņš ir tikai un vienīgi tavs, ka ar viņu tu vari dalīties priekos, bēdas, un būt kopā pēc iespējas vairākos dzīves mirkļos. Nenoliedzami, greizsirdības mākts nepareizi rīkojās ne vien galvenais varonis, bet arī daudzi jo daudzi mūsdienu mīlētāji. Šī rīcība pēc vairākiem gadiem vai dažiem mirkļiem liekas nepareiza, tomēr to nav iespējams mainīt, un vienmēr, katrs , kas veiks šo rīcību par savu motīvu minēs greizsirdību.
…