Lielākajai daļai cilvēku vārds „krīze” asociējas ar draudiem, bailēm, paniku, izmisumu vai kaut ko citu tik pat negatīvu. Es nemelotu, ja apgalvotu, ka cilvēkus pārņem negatīvas emocijas ne tikai nonākot krīzes situācijā, bet arī tad, ja viņi vienkārši garāmejot izdzird šo vārdu. Kāpēc? Pirmkārt, to nosaka mūsdienu cilvēku saspringtais dzīves ritms, kad stress un dažāda veida depresijas ir kļuvušas pazīstamas gandrīz katram, un nav brīnums, ka, tikai iedomājoties par krīzi, cilvēkus pārņem panika. Otrkārt, krīzes situācijās cilvēki nonāk, kad nespēj pārvarēt samilzušās grūtības, un kuram gan patīk apzināties, ka viņš nav pietiekami spēcīgs, lai varētu tās pārvarēt pats? Treškārt, krīze patiešām vienmēr ir saistīta ar smagiem pārdzīvojumiem, kuri rodas uztveres, uzvedības, emociju un dažreiz pat veselības stāvokļa izmaiņu rezultātā, tāpēc šāda krīzes situācijas uztvere ir pašsaprotama.
Es neapzīstu nevienu cilvēku, kurš, nonākot krīzes situācijā, spētu saglabāt vēsu prātu, vienkārši nopūsties un teikt: „Jā, es jūtos izmisis, nelaimīgs, nobijies, aizvainots, dusmīgs utt., taču mani tas neuztrauc, jo krīze ir man devusi iespēju kaut ko savā dzīvē mainīt.” Krīzes izraisītās emocijas ir pārāk spēcīgas, lai cilvēks spētu saprast, ka tā nerada tikai briesmas un draudus, bet arī sniedz iespēju, un, ja tā nav, tad tā nemaz nav krīze. Lai gan ir teiciens „Viss, kas dzīvē notiek, notiek uz labu”, taču vai šī doma palīdz un spēcina, ja realitātē cilvēks redz pavisam kaut ko pretēju? Krīzes situācijā, kad cilvēks ir pārņemts ar neracionālām domām un visa viņa uztvere balstās uz emocijām, ir gandrīz neiespējami pieņemt tik racionālu un teorētisku pieņēmumu. Un tikai tad, kad krīze ir jau pārvarēta un cilvēks saskata savā dzīvē arī pozitīvas pārmaiņas, viņš ir pietiekami nobriedis domai, ka krīze nav radījusi tikai negatīvas sekas un ka iespējams tā ir bijusi arī iespēja paskatīties uz savu dzīvi no malas un mainīt tajā kaut ko, ko citādos apstākļos viņš nebūtu darījis.
Krīze teorētiski ir gan briesmas, gan arī iespēja, taču nonākot krīzes situācijā gandrīz vienmēr tiek izjaukts līdzsvars cilvēka dzīvē, kas liecina par to, ka vienmēr kāds no šiem faktoriem ir dominējošais. Lai noteiktu robežu starp krīzes situācijas radītajiem draudiem un iespējām, es salīdzināšu un analizēšu vairākas krīzes jēdziena definīcijas un vairāku autoru uzskatus šajā sakarā.
Pirmajā mirklī šķiet, ka visas definīcijas un visi autori runā par krīzi tikai kā par situāciju, kura rada briesmas un draudus. D. Agilera un Dž. Messik (D. Aguilera & J. Messick) krīzi definē kā pagrieziena punktu dzīvē, kad indivīds sastopas ar tādu problēmu, kuru viņš nespēj atrisināt. [3] Alberts R. Roberts (Albert R. Roberts) definē krīzi kā pagaidu apjukuma un līdzsvara trūkuma stāvokli, kuru raksturo indivīda nespēja cīnīties ar grūtībām, pielietojot ierastās problēmu risināšanas metodes. [4] Arī Pola Riseira (Paul Ricoeur) uzskats ir līdzīgs - krīze veidojas tad, kad iepriekš izveidotais krīzes pārvarēšanas paraugs vai modelis nedarbojas. Viņš apgalvo, ka šī situācija rada nelaimes vai sāpju izjūtas, kas laika gaitā uzkrājoties liek indivīdam saprast problēmas risināšanas nepieciešamību, kā rezultātā vienmēr notiek izmaiņas (gan uz labo, gan arī uz slikto pusi). [3]
…
