Krīzes dažādās attīstības stadijās (vecumposmos)

Dažiem psihologiem vecumu iedalījums ir savādāks, bet es vadījos pēc Vigotska iedalījuma,
vecumi var atšķirties arī katram individuāli.
Šī vecuma krīze ir uzticēšanās/neuzticēšanās.
Vislabāk, manuprāt, krīzes ir aprakstījis Eriksons, tāpēc sākšu tieši ar šo teoriju.
Eriksons šo krīzi ir nosaucis par pamatuzticēšanos/pamatneuzticēšanos. Ja krīze tiek pārvarēta
bērnā veidojas paļāvība, uzticēšanās, iekšēja drošības izjūta. Pretējā gadījumā izveidojas iekšēja baiļu
un nedrošības izjūta, bērns var kļūt saspringts. Eriksons arī uzskatīja, ka šī īpašības var palikt uz visu
dzīvi. Eriksons arī bija viens no pirmajiem psihologiem, kurš izteica pieņēmumu, ka tieši šis vecums
ir pamats personības attīstībā. Šajā vecumā bērnam ir svarīgi just, ka viņu mīl, kā arī emocionālais un
fiziskais kontakts ar māti. Protams, arī bērna fizioloģiskās vajadzības. [5]
Lai bērns pārvarētu krīzi, pirmām kārtām jau jārūpējas par bērna fizioloģiskajām vajadzībām
(p., uzturs, miegs, siltums). Arī Maslovs rakstīja, ja netiek apmierinātas pamatvajadzības
(fizioloģiskās), tad nav iespējama virzība uz augšu. Tik pat nozīmīgs ir bērna kontakts ar māti – ja
bērns jūtas mīlēts, veidojas drošība, uzticēšanās, paļāvība, bet ja bērns jūtas atstumts bērns sāk justies
nedrošs un bailīgs.
Freids šo stadiju ir nosaucis par orālo. Ja krīze tiek pārvarēta, tad izveidojas drošības sajūta,
paļāvība, uzticēšanās, pretējā gadījumā – atkarības sajūta, patstāvības trūkums (šeit Freids rakstīja par
fiksāciju – negatīvās īpašības izveidojas tad, ja gūtā bauda ir bijusi pārāk liela, vai arī tās ir pietrūcis).
Arī Freids uzskatīja, ka šajā vecumā svarīgākā ir mātes mīlestība, kā arī, lai bērna vēlmes un
vajadzības vienmēr tiktu apmierinātas. [5]
Šeit varbūt var rasties jautājums – kā, lai zina, ka bērns netiek izlutināts. Arī man par to īstas
skaidrības nebija, taču kādā grāmatā izlasīju, ka Einsvorta M. veica pētījumu un „zīdaiņi, kurus mātes
žigli steigušās mierināt, turpmākajā attīstības gaitā raudājuši daudz retāk nekā tie bērni, kuru mātes
nav gribējušas viņus „izlutināt””. [1, 97] Tādējādi mātēm nevajadzētu ļauties kādiem aizspriedumiem
un droši samīļot savus bērnu. Manuprāt, mīlestības šajā vecumā nevar būt par daudz.
Pēc Ļ. Vigotska svarīgākās zīdaiņa vajadzības ir saskarsme, mīlestība un aprūpe. Vadošā
darbība ir emocionālā saskarsme ar pieaugušo. Pārvarot krīzi bērnam veidojas paļāvība, rosības
komplekss. [4]
Tātad vajadzētu ļaut bērnam darboties, piemēram, nevis cieši zīdaini notīt, bet gan ļaut gultiņā
brīvi kustināt rociņas un kājiņas.
…