Krīzes situācijas ir ļoti aktuāla problēma skolotāja profesijā. Tā kā šis arods ir darbs ar cilvēkiem, ar kuriem nepārtraukti sanāk nokļūt saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Un šiem citiem cilvēkiem var būt dažādi krīžu pārdzīvošanas posmi, gan krīze var notikt kādā situācijā kopā ar viņiem. Tā kā mani vecāki ir skolotāji, tad esmu dzirdējusi ļoti daudz gadījumus no viņu pieredzes. Visspilgtākais gadījums, ar kuru bija jātiek galā manam tētim, bija viņa klases puiša pašnāvība skolas sporta laukumā. Šajā situācijā krīze skāra ļoti daudz cilvēkus – pirmkārt, skolēnus, tad vecākus un pedagogus, ieskaitot, viņu pašu. Bija jāprot gan kā runāt ar savas klases skolēniem, izskaidrot notikušo, turpināt darba ritmu. Bija jāprot runāt gan ar mirušā puiša vecākiem, gan citu skolēnu vecākiem. Bija jāsaprot kā izturēties pret mirušā puiša brāli un māsu, kas mācījās citās klasēs. Bija jāadaptējas skolas kopējā atmosfērā. Katrs cilvēks prasīja savu pieeju, katrs to pārdzīvoja savādāk. Nāve skolā ir neaprakstāmi šausminošs gadījums it īpaši bērniem un tas prasīja ilgu laiku, lai skolas dzīve ieietu normālās sliedēs. Pati kā bērns, atceros, ka tēti šī krīze skāra arī personīgi, jo mainījās viņa ierasti jautrā daba. Pie tam, saprotu, ka mācot mirušā puiša brāli un māsu, tētim bija jāsaprot viņu izjūtas un jāprasa atbilstoši tām.…