Nereti par latviešu Bībeli dēvētais publicistisku rakstu kopums ir ieņēmis savu, stabilu vietu latviešu literatūras vēsturē. Kaut rakstītas šķietami fragmentāri un savās idejās saskaldīti “Mazās piezīmes” pārliecībā ir vienotas un nepazīst šaubas tāpat kā to autors. Šī būtībā nelielā grāmata sevī nes vēsturi, kas nav vis bezemociju fakti, bet gan cilvēku likteņi, kur traģēdija mijās ar komēdiju, varonība ar gļēvulību, skumjas ar prieku. Iespējams tieši tas, ka “Mazās piezīmes ir par reāliem, dzīvojušiem cilvēkiem, padara šo grāmatu tik īpašu. Par cilvēkiem, kam piemīt gan cilvēcisks diženums, gan zemiskums, tiem, kam ir savas vājības, savi sapņi, pārdzīvojumi un šaubas. Tā ir vēsture, ko pierakstījis dzejnieks, cilvēks, kas redzējis visu savām acīm un nav paliecis vienaldzīgs ne pret nomales sētām ar nabadzīgām, vecām sieviņā, ne pret iekšpilsētu augstajiem namiem, kur “ievilcies egoisms, aprēķins, baudu kāre”. Kārlis Skalbe klaji nemoralizē un nenosoda, bet tik vien kā nolūkojās cilvēka nebeidzamajā muļķībā, izvirzīdama indivīdam un sabiedrībai tikpat augstas prasības, cik sev.…