Kuldīgas freskas

Noskatoties filmu jau pirmajās desmit minūtēs varēju secināt, ka filma notiek un turpināsies vērojošajā modalitātē, radot sajūtu, ka mēs novērojam ciematiņa rosību visādās paaudzēs un notikumos. Kameras kustības ir minimālas, paverot skatu uz cilvēku ikdienišķām darbībām - filmai sākoties ar bērnu spēlēšanos, pusaudžu atpūtām pie upes krasta, pieaugušo sarunām un vecu cilvēku baumām. Katra no šīm ainiņām tiek atdalīta ar kādu vārdu iestarpinājumu uz krāsaina fona. Piemēram, “vasara, skūpsti, sieviešu pasaule, baltais stārķis, dienas jaunumi. utt.”. Katra no ainām atšķiras, tai pat laikā pakāpeniski papildina viena otru, ļaujot skatītājam iziet “dzīves ciklam”.
Pievēršoties “vērojošajā modalitātei”, filmas dramaturģiju veido laiks un tas kā šie notikumi ir salikti montāžā. Tomēr tāds "tīrs" realitātes vērojums nemaz nav iespējams, jo gan autora redzējums, gan montāža, gan filmētāju klātbūtne ietekmē un maina realitāti. …