Kultūra ir visur, tā līdzīgi gaismai piestrāvo visu, padarot pasauli par atvērtu grāmatu

Man ir 17 gadu, un es mācos lasīt. Tiesa, latīņu alfabēta burtus es apguvu jau pirmskolas vecumā un man atklājās brīnumu pilna pasaule, bet tikai krietnos pusaudža gados es sapratu, ka manu senču senči joprojām mūs visus uzrunā savā zīmju valodā. Viņu atstātās liecības, pilnas kultūras garojuma, vēsta par senu dzīves gudrību un ļauj ieraudzīt tik pierasto pasauli pavisam neredzētās krāsās. Es vel nespēju saprast visu, bet mēģināšu atšifrēt to gudrību, kas iekodēta tikai trijās no tūkstošu tūkstošiem aizgājušo laiku liecībām: Leonardo Da Vinč – „Mona Liza” , Mikelandželo Buonaroti – „Dāvids” un Leonardo Da Vinči – „Svētais vakarēdiens” Leonardo Da Vinči uzgleznotai Monas Lizas portrets bija viens no iemīļotākajiem Leonardo darbiem, un tas atradās pie viņa līdz pat mūža beigām. Tajā attēlota kāda bagāta florencieša Frančesko del Džokondo sieva, viņš ap 1503. gadu, piedāvāja Leonardo uzgleznot portretu. Šajā portretā sieviete izstaro pašcieņu un mieru.