Kultūras mantojums ir daudzslāņains sabiedrības vēstures un pašizpratnes pamats, kas sevī ietver gan materiālas vērtības — pieminekļus, celtnes, rakstiskos un vizuālos artefaktus, gan nemateriālās vērtības — tradīcijas, valodu, mutvārdu vēsturi, rituālus un mentalitāti, kas pārnesta no paaudzes paaudzē. Nacionālā identitāte, savukārt, ir tautas kolektīvā apziņa un piederības sajūta noteiktai vēsturiskai, kultūras un valodas kopienai, un tā ne vien iedzīvina pagātni tagadnē, bet arī nosaka sabiedrības vērtības, attieksmi un virzību nākotnē. Kultūras mantojums ne tikai atspoguļo vēsturiski izveidojušos dzīvesveidu, bet arī kalpo kā nepārtraukts dialogs starp pagātni un tagadni — tas ir pamats, uz kura tiek būvēta kultūras nepārtrauktība un uz kuru balstās cilvēku identifikācija ar savu nāciju. Latvijā, piemēram, latviešu valoda, tautasdziesmas, Dziesmu un deju svētku tradīcija, koka arhitektūra, etnogrāfiskie raksti un amatniecība ir tikai daži piemēri, kas vienlaikus ir gan dzīva kultūras izpausme, gan simbols tautas vienotībai un vēsturiskajai pieredzei. …