Izstādes es neapmeklēju tik bieži, cik varētu. Llaikam, jo mūsdienu ritmā laika trūkuma dēļ, izstādes vietā, kad parādās brīvs laiciņš gribas veltīt to ģimenei un bērnam. Tomēr esmu informēta par valstī notiekošo, un piemēram zinu par Marka Rotko centru, kas jau aktīvi strādā, kaut gan atklāšanas norises laiks būs tikai nākamgad un būs saistīts ar Rotko 110 dzimšanas gada dienu. Neesmu mākslas kritiķis un mākslas izglītības man arī nav, bet pēc manām subjektīvām domām tās gleznas, kuras es redzēju tādu naudu, par kādu tās pārdod tik nemaksā. Piemēram, ne tik sen par 1954. gada gleznu "Royal Red and Blue" kāds samaksāja 75,1 miljonus dollaru. Varbūt man nav taisnība, tāpēc atstāšu savas subjektībās domas pie sevis. Ja šīs centrs iegūst mūsu pilsētai, valstij kādu labumu, piemēram, naudu un tūristus tad man nav nekas pret to, lai pastāv, bet, ja tā nav man ir žēl tās naudas, ko iztērēja centra rekonstrukcijai.
Pēc manām domām Latvijai ir ko parādīt, tā ir koša, skaista valsts kurai sava kultūra ir jāattīsta, lai pie mums atbrauktu ļaudis no visām pasaules valstīm un apbrīnotu mūsu kultūru un tradīcijas. Latvijai ir ko parādīt, pie mums ir Brīvības piemineklis, Latvijas Nacionālā opera, Jaunais Rīgas teātris, Krišjāņa Barona Dainu skapis, Pedvāles brīvdabas mākslas muzejs, Jāņi un vēl daudz kā cita.
Plašāk es vēlētos aprakstīt brīnumvietu, ko redzēju savām acīm. Braucot pie radiem uz Dagdas pusi caur Aglonas baziliku, manas acis nevarēja nepamanīt apbrīnojami skaistu skatu Egles ezera krastā, kas atvērās no mašīnas loga. Mēs nevarējām neiebraukt un neapskatīties, kas tas ir, kaut gan bija stipra lietus gāze. „Kristus Karaļa kalns”, tā saucas vieta, kas iedvesmo sajūsmu. Liels brīnums bija, kad piebraucot pie šīs vietas pēkšņi lietus pārstāja līt, parādījās varavīksne un sāka spīdēt saule, kas spīdēja visu laiku, kamēr mēs apskatījām skulptūras un iesēžoties mašīnā, lai brauktu mājās atkal sāka līt.
…
