Lasot lugu, es spēju sasaistīt Hamleta rīcību ar tipiska renesanses cilvēka rīcību un uzskatiem. Renesanses humānisms kā cilvēka apbrīnošana “Hamletā” ir atspoguļots arī ar, piemēram, Hamleta monologu 2.cēlienā: “Kāds meistardarbs ir cilvēks! Cik dižens prātā! Cik bezgalīgs spējās! Cik izteiksmīgs un brīnišķīgs veidā un kustībās! Cik savos darbos līdzīgs eņģelim! Cik saprātā līdzīgs dievībai! Pasaules daiļums! Visas dzīvās dvašas paraugs!”, kas ir basltīts uz itāļu humānista Džovani Piko traktāta “Par cilvēka cieņu” .
Spēju izdarīt secinājumus arī par lugas notikumu saistību ar Šekspīra laika reliģiska rakstura iezīmēm un uzskatiem: lugā manāmi aspekti, kas saistīti ar protestantu reformāciju, kas aizsākās ap 1571.gadu (Anglija, tāpat kā Dānija, laikā, kad Šekspīrs rakstīja “Hamletu” bija protestantiska valsts) – Hamlets skeptiski uztver mirušā tēva rēgu, kas ar protestantismu sasaucās neticībā ‘šķīstītavai’.
…