Mēs nepiedzimstam ne ļauni, ne labi, bet sākam to izjust no mātes: pirmās emocijas, sāpes, bēdas, prieku, labsajūtu bērni vēl būdami. Izaugot mēs paši izveidojam ap sevi slikto un labo, tas katram indivīdam ir savādāks, protams, ja viņš ir releģiska būtne tad mazāk ap sevi un sevī paņem kaut ko ļaunu, jo šādus cilvēkus vada Dievs, protams, katrs cilvēks var kļūdīties un dzīvē pielaist kādu grēcīgu darbu. Mēs visi esam ar saviem melnajiem plankumiem un es domāju, ka neviens no tā nav izbēdzis, ne pasargāts, jo ļaunums mums ir vis apkārt un arī mūsos. Piemēram: Ko jūs darītu, ja Jūsu vis tuvākajam cilvēkam būtu šausmīgi nodarīts pāri?
pirmkārt jūs jau domās to cilvēku kas izdarījis pāri nosodītu (ka viņš tā uzdrīkstējies, ko iedomājās no sevis un vēl nolamātu, jau ļaunās domas dīda)
otrkārt gribētu viņam atriebties kaut kā( pat nogalināt)
treškārt nomierināšanas stadija
ceturtkārt ietu noskaidrot kāpēc tas tā noticis
Te arī atklājās cilvēka egoisms un ļaunuma pazīmes viņš no sākuma nosodīs un pēc tam ies noskaidrot kas par lietu.
Labs ir tas, kas ir saskaņā ar sirdsapziņu un saprāta lēmumu. Jo vairāk prāts tiecas izzināt patiesību, jo labāk tas izprot to, kas ir labs. Ētiskās normas netiek uzspiestas cilvēka gribai, tās tiek dotas katra sirdsapziņā. Protams, ir gadījumi, kad labais saskan ar patīkamo un derīgo, bet patīkamais un derīgais ne vienmēr ir labs.…
