18. gadsimta angļu literatūras izcilākā satīras meistara Džonatana Svifta daiļrade apbrīnojami atspoguļo tā laika Angliju, padarot rakstnieka darbus par lielisku vēstures avotu. Savos darbos Džonatans Svifts ne tikai kritizē tā laika politiku, bet pat uzdrošinās zoboties par to. Rakstnieka asā satīra nepazīst cieņu ne pret baznīcu, ne reliģiju. Arī sabiedrību skar Svifta ironiskais dzēlīgums.
Lai arī Džonatans Svifts sarakstījis daudz asu politisku pamfletu, tai skaitā pamfletu sēriju, kas vērsta pret Lielbritānijas kolonizācijas politiku - „Vadmalnieka vēstules”, arī „Kautrīgs priekšlikums par īru nabadzīgo ļaužu bērniem”, viņa izcilākais darbs tomēr ir un paliek mums visiem zināmais romāns „Lemjuela Gulivera, sākumā ķirurga, vēlāk vairāku kuģu kapteiņa ceļojums pie dažām tālām pasaules tautām”. Šajā satīriskajā sacerējumā, izsmejot, pateicoties 17. gadsimta daudzajiem atklājumiem un ekspedīcijām apkārt pasaulei, tolaik tik populāro ceļojuma apraksta formu, satīriskā skatījumā tiek izvērsta 18. gadsimta Anglijas politika pēc 1688. gada buržuāziskās revolūcijas, kurai raksturīga monarhija un partiju nesaskaņas. Ceļojumu laikā galvenajam romāna varonim Guliveram, nokļūstot liliputu zemē Liliputijā, kuru rakstnieks attēlojis kā toreizējo Angliju miniatūrā, izrādās, ka arī tur, tāpat kā Anglijā valda divas politiskās partijas: „... jau vairāk nekā septiņdesmit mēnešu mūsu ķeizaristē cīnās divas naidīgas partijas, kas saucas trameksani un slameksani, un šie vārdi atvasināti no viņu kurpju augstajiem un zemajiem papēžiem, ar ko viņi atšķiras cits no cita.”…