Kultūras vēsture ir pierādījusi, ka, lai kā arī cilvēks censtos dzīvi racionalizēt, vienmēr bijušas nepieciešamas un atrastas garīgas vērtības, ticības un cerības, pie kā turēties, ko saglabāt un cienīt. Arī šodien daudzi cilvēki cenšas veidot savu ideālo materiālo pasauli, bet tas tomēr notiek tāpēc, lai gūtu ne vien materiālo labklājību, bet arī emocionālu gandarījumu. Protams, arī garīgas vērtības var būt un tām pat vajag būt fiziski saskatāmām, piemēram, kā baznīcām, dažādiem simboliem, ja vien tie pastiprina interesi par jēgpilnu dzīvi, ne vien eksistenci.
Visvienkāršāk vēsturi būtu mācīt tā, ka mūsdienu sabiedrības ir civilizētas, bet, jo tālāk senatnē, jo primitīvāka, skarbāka un necivilizētāka kļūst cilvēka dzīve. Šāda priekšstata pamatā, galvenokārt, ir 19. gs. izvirzītā evolūcijas teorija, tomēr tagad to aizstājusi pārliecība, ka daudzās senajās sabiedrībās pastāvēja ļoti attīstītas un dziļas garīgās dzīves un filozofiskas sistēmas. Jo vairāk pārsteidz seno civilizāciju spējas tehnikā. Rodas jautājums, vai senie cilvēki nav labāk izpratuši pasauli un cilvēka vietu tajā, nekā mēs to izprotam. Daudz kas no šīs izpratnes un iemaņām ir saglabājies vēl mūsdienās pastāvošajās tā saucamajās primitīvajās sabiedrībās. Tiek pieņemts, ka pagātnes ļaudīm piemita tādas fiziskas un garīgas spējas, kas mūsdienu cilvēkiem ir atrofējušās. Neapšaubāmi senie cilvēki ilgstoši spēja pielāgot savu dzīvi apkārtējās vides prasībām. Viņi tiecās uzturēt saikni ar norisēm dabā un visumā. Šodien kultūras pētnieku un saglabātāju mērķis ir šī nenovērtējamā mantojuma atdošana tagadnei, lai to varētu iekļaut (vai vismaz atcerēties) mūsdienu dzīvē. Šādu ideju apgūšana ļauj mēģināt risināt dzīves nozīmīgākās problēmas, kas lielākoties ir mūžīgas, panākot harmoniju – iespēju sasniegt gan fizisku, gan garīgu labklājību, dodot izpratni par patiesi nozīmīgo un vērtīgo mūsu pašu dzīvē.
…
