Kad pasaule izšķīst aiz muguras, ejot basām kājām pa peļķēm, lietus nomazgā skumjas cilvēku dvēseles.
- Jums ir saaukstēšanas ar cerību un laimi.
***
Cik skaista ir pilsēta nakts laikā. Tiklīdz saules maliņa saulrietā pazūd aiz apvāršņa, iedegas logu un izkārtņu gaismas. Automašīnu lukturu straume plūst pa lielo aleju, noguruši cilvēki brauc no darba.
Nakts pilsētā var paslēpties, izšķīdināt no kāda cilvēka acīm. Tu vari darīt, ko vēlies un vari būt, kas vēlies. Tu vari gulēt uz vēsas zāles, skatīties uz melnajām, tumši zilajām debesīm ar miljardiem kvēlojošu zvaigžņu vai arī lēkt, skriet un skaļi dziedāt savas iecienītākās dziesmas, jo šajā laikā neviens tev par šo nepārmetīs. Nakts visu paslēps savas tumsas skavās.
Es eju pa ielu, kas ir piepildīta ar nakts skaņām, bieži vien nepazīstamām un nesaprotamām, tajās katrs dzird kaut ko savu. Nakts dzīve tikai sakās. Uz ielām es redzu cilvēku pūļus, šķiet, ka vientulība šeit nedzīvo, bet neviens nezin, vai tas tā ir. Cilvēku jūtas ir dīvaina lieta, liekas, ka visi ir atvērti, bet iekšā ir milzīgais noslēpums, ko atradis ne katrs. Neona krāsas un pilsētas gaismas atspīd no dažādām virsmām un acis grauž tiem, kas pa dienu miglaino dzīvi dzīvo.…