Laime un prieks kā cilvēku dzīves piepildījums

Populārus uzskatus par laimi filozofijā meklēju S.Lasmanes, A.Milta, A.Rubeņa grāmatā „Ētika”. Tajā teikts, ka laimes jēdziens ir daudzveidīgs, daudznozīmīgs, ar visu dzīvi saitīts, to aptverošs. Ir vismaz trīs simti laimes difinīciju, tuklāt dīvainākais ir tas, ka ikvienā vai gandrīz ikvienā no tām ir daļa patiesības. Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka katrs to dažādos dzīves brīžos izjūtam citādāk, tādēļ arī apraksts ir tik ļoti atšķirīgs.
Šajā grāmatā izlasīju ļoti interesantus uzskatus par laimi. Man iepatikās Rūdolfa Blaumaņa teiktais: „Kas pateikt var, ko par laimi sauc, tam viņa vēl nav dzimusi”. Herberts Spensers norāda, ka ikvienai tautai un katrai šķirai ir atšķirīga laimes izpratne. Pastāv arī viedoklis, ka laime nav konstatējama pat tad, kad tā ir, jo tā ir līdzīga svaigam gaisam. Mēs to jūtam tikai tad, kad tās vairs nav. Tāpēc laimi dažkārt raksturo tikai kā pagātnes konstatējumu salīdzinājumā ar nelaimi, kad nav laimes.
„Igauņu dramaturgs H.Lānsala saka, ka laime ir kompromiss starp jūtām un saprātu. Pauls Stradiņš redz laimi spējā sadegt citu labā. Rainis- darba pilnīgumā, Bentāms- spējā padarīt laimīgus pēc iespējas vairāk cilvēku. Kants saskata laimi paša pilnībā un citu laimē.” Jautājums pat to, kura no šīm laimes formulām ir vispareizākā, paliek neatbildēts. …