Cilvēki apskauž nemirstīgos Dievus, un Dievi nāk pie cilvēkiem, lai plūktu laimes un sāpju puķi, jo laime un sāpes ir tikai cilvēkiem. Upmalā netālu no ķēniņa pils reiz atrada mazu meitenīti. Varbūt viņu bija atnesis varenais vējš, kas, sagrābis savā klēpī miglaino pavasara nakti, uzlauza ledu, atrāva vaļā upes un atvēra debesīm logus.
Bērns bija satīts pelēkā lakatā, un viņam blakus bija nolikta līka un kreveļaina kādas nezināmas puķes sakne.
Bērnu paņēma pils sardze un sakni iestādīja mazā māla podā.
„Varbūt tā būs viņas laime” tā klusām pie sevis domāja.
Mazā bija ļoti skaista, tikai viņas kājas bija it kā neizveidotas un līkas. Tāpēc viņa nemīlēja staigāt, tikai skatīties, skatīties. Atspiedusies uz rokas, viņa caurām dienām sēdēja pie vārtu sarga lodziņa, un visi apbrīnoja viņas maigo, balto seju un lielās, skumjās acis. Kas gāja garā, rītā, pusdienā vai vakarā, tas arvienu viņu tā redzēja. Viņa bija kā balts ūdenszieds, kurš guļ uz līmeņa un nekad nemaina savu vietu.
Viņa negāja, kur bija ļaudis, jo kaunējās no savām kājām. Tikai vecais pils dārznieks viņu mīlēja. Viņa dārzā bija daudz līku un dīvaini kroplu koku, tie bija tie, kas viskrāšņāk ziedēja. Viņš bija laimīgs, ka mazā, turēdamās viņam pie rokām, ar savām strupām un līkām kājiņām staigāja viņam blakus pa dārzu. Viņš mīlēja to ar žēlumu.
..Laimes puķe auga gausi, un meitene jau bija liela, kad tā sāka zarot.
Viņai bija augstas krūtis un mazas rokas. Tāpat kā arvienu, viņa vēl klusi raudzījās ārā no savas šaurās pasaules pa mazo vārtu sarga lodziņu. Cik vareni ir vecie koki vārtu priekšā, cik augstu iet mākoņi, un cik skaists ir jaunai princis! Kad viņš gāja garām, viņas seja kļuva baltāka un viņas krūtīs lēni spiedās iekšā it kā saldi akmeņi. Un vienā naktī bija noticis brīnums. Bija uzziedējusi viņas laimes puķe ar degoši sarkanu ziedu.…
