Latviešu attieksme pret savu valodu

Es nevēlos celt naidu starp cilvēkiem ar dažādām tautībām, taču uzskatu, ka valodu ir jāmāk cienīt un mīlēt. Šajā vasarā, esot nometnē, sastapu astoņpadsmit gadīgu zēnu, kurš latviski mācēja vien 10 vārdus, lai gan dzimis un audzis Rīgā. Uzzināju, ka vecāki viņam ir latvieši, taču ģimenē runājot tikai un vienīgi krievu valodā. Protams, man tas šķita absurdi, taču lieta, ko es ļoti cienīju puisī, bija tas, ka viņš no sirds centās iemācīties valodu un komunicēt ar pārējiem nometnes dalībniekiem valsts valodā. Pēc manām domām, mīla pret valodu ir jāieliek šūpulī. Ja tas darīts, tad cilvēks celsies un kritīs, lai to pasargātu no iznīcības. Sirdij tuvs ir Skujenieka dzejolis “Poga”, kuru dzejnieks rakstījis savai mīļotajai, atrodoties koncentrācijas nometnē. Tas vien pierāda to, ka cilvēkam, kura valoda ir sirdī, nekad to nepametīs.…