Latviešu dzīves atspoguļojums 20.gs. trimdas rakstnieku darbos

Ikkatra cilvēka dzīvē svarīgākais ir ģimene un savas mājas. Daudzi cilvēki mājas uzskata tikai par vienkāršu būvi ar vairākām istabām, bet manā uztverē tā ir vieta, kur tu jūties pasargāts un laimīgs, neierobežots un saprasts. Par mājām es reizēm saucu arī dzimteni, tā ir vieta, kur dzimuši mani vecāki, vecvecāki un es. Arī rakstniekiem ir savas iemīļotas vietas, ko viņi sauc par mājām, taču ir bijuši laiki, kad nācās tās pamest ar asarām acīs.
Trimdas laiks, manuprāt, ir briesmīgākais, ko nācies latviešiem izjust. Anna Dagda ir latviešu dzejniece, kas ir piedzīvojusi šos laikus. Dzejoļos „Pēdējā laiva” un „Bēgļu vīrs” tiek atspoguļotas cilvēka sajūtas, kas radušās izceļošanas laikā.
„Bezmiega acis tev, vai tas vakars vai rīts, drausmu un dārgu redz – dzimtenes krastu,” saka dzejniece dzejolī „Bēgļu vīrs”.
Manuprāt, tieši šajā dzejolī visprecīzāk ir parādīts tā laika latvieša tēls, kurš nezinu ko darīt. Doties prom, vai palikt, viņa acīs parādās drausmas un tajā pašā laikā arī tas, ka dzimtene viņam ir ļoti dārga. Neskatoties uz to daļa tautiešu tomēr devās prom Otrā pasaules kara laikā, jo viņi nespēja noskatīties savas tautas un dzimtenes bojā iešanu. Viņi nespēja samierināties ar uzspiesto partijas ideoloģiju, kas noliedza jebkuras personas radošās tieksmes un brīvību. Cilvēki kļuva bezspēcīgi sava likteņa priekšā – iznīkt vai mirt.
Latviešu dzejniece Veronika Strēlerte arī pārstāv to latviešu literātu daļu, kas ir piedzīvojuši bēgļu laikus un pat ir bijusi viena no tām. Kopš 1945. gada viņas mītnes zeme ir Zviedrija. Dzejolī „Kurzemes kasts” dzejniece saka: „Tur tā palika – cerību zeme, mūsu slavas un ticības miers.”
…