Ienākot Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, mani pārņēma dīvaina sajūta, it kā es tieku pārcelta 19.gadsimtā. Tur es atrodos gleznu pasaulē, kur katrs darbs vēstīja savu stāstu. Apvienojoties tām, mūsu priekšā paveras bagāta notikumiem, skaistām ainavām, brīnumainām epizodēm Latvijas vėsture.
19.gadsimtā Baltijā pazīstama bija reproducējošā grafika, sākumā-vara gravīra un tai radniecīgas dabspieduma tehnikas, bet ap 1820. gadu izplatījās daudz lētāka litogrāfija.
Vācbaltiešu mākslinieki 19.gadsimtā vidū un 2.pusē pievērsās arī lokālai tematikai-vēstures ainām, sabiedrībā populāru laikabiedru portretiem, sadzīves tēlojumam un ainavām.
19.gadsimta vidū Pēterburgas Ķeizariskajā Mākslas akadēmija augstāko profesionālo izglītību ieguva pirmais latviešu grafiķis, izcils reproducējošā kokgrebuma meistars Augusts Daugulis. Gleznotāju Kārļa Hūna un Artūra Baumaņa daiļradē nozīmīga vieta bija zīmējumiem un akvareļiem-tajos izmantoti gan akadēmiskajai mākslai raksturīgi sižeti, gan tēlotas tautas dzīvē novērotas ainas. Latviešu grafiķi atspoguļoja aktuālus notikumus savā dzīvē. Viņi darināja jaunlatviešu portretus, dzimtās zemes skatus, pievērsās tēmām no latviešu senatnes un mitoloģijas, radīja karikatūras, kurās izsmēja kārkluvācietību un latviešu tautas apspriedējus. Pirmajā stāvā mēs varējām iepazīties ar daudzajām viņu gleznām, piemēram, Augusta Dauguļa darbs „Vecā ebreja galva”, kurš tika uzzīmēts 1857. gadā(papīrs, kokgrebums); Kārļa Hūna 1860. gadā radīta glezna „Olimpiskās spēles”(papīrs, akvarelis) un Artūra Baumaņa radītie darbi „Kristus un Madlēna”(papīrs, zīmulis), „Likteņa zirgs”(audekls, eļļa).
Dodoties otrajā stāvā mēs varējām apbrīnot pirmos īsti nacionālos gleznotāju-Jaņa Rozentāļa, Jāņa Valtera, Vilhelma Purvīša un citu mākslinieku darbus.
Vispārējais latviešu garīgais pacēlums un nacionālās skolas veidošanās 19.-20. gadsimta mijā, līdzīgi kā citos mākslas veidos, iezīmēja jaunu attīstības pakāpi latviešu glezniecībā.…
