Latviešu literatūras situācija 19./20. gs. mijā. Reālistiskā un romantiskā kultūrtipa variēšanās un mijiedarbe kā raksturīgas latviešu literatūras attīstības paradigmas. Pārmaiņas literāro uzskatu vērtēšanā un jauns skatījums uz literāro procesu.
19. un 20. gadsimta mija latviešu literatūrā ir pirmais posms, kad tā paātrināti tuvojas Eiropas literatūras procesiem. Franču literatūrā uzplauka simbolisms, vācu literatūrā – naturālisms, romantisms un neoromantisms. Reālisma estētika padziļinājās ne tikai sociālanalītiska psiholoģisma virzienā, bet arī filozofiska skatījuma, aksioloģisko patiesību meklējumos. Īpaši raksturīgs šis process bija krievu un angļu literatūrā.
19. gadsimta 80. gadu nagalē latviešu literatūrā sākas eiropeiska tiecība uz polifoniju un ambivalenci, daudzveidību kā normu. Šī tiecība izpaužas kā pretstats pret klišejisko sentimentālismu un triviālās formās pastāvošo romantismu. Zīmīga šī laikmeta īpatnība ir tā, ka reālisms un vēlāk arī introspektīvais romantisms sāk parādīties literārajā periodikā. Pirmais jaunā laikmeta literārās paradigmas sāk kultivēt žurnāls “Austrums” (iznāk jau no 1885. gada). “Austruma” loma latviešu rakstniecības attīstībā ir, pirmkārt, reālisma propaganda, otrkārt – cittautu, it īpaši mazo tautu literāro darbu tulkojumu publikācijas, treškārt – principiāli nozīmīgu, latviešu literatūras attīstībai svarīgu literāro polemiku rosināšana. Labākā kultūrstratēģija “Austruma” vadīšanā ir Āronu Matīsam, Andrievam Niedram, vēlāk – T. Zeifertam.…