Ideja par neatkarīgu valsti nebija aizmirsta Latvijā visus garos piecdesmit okupācijas gadus. Taču savu attīstību šī ideja sāka 80. gadu otrajā pusē, kad visā lielajā Padomju Savienībā padziļinājās krīze, šī krīze skāra arī Padomju Savienības republikas.
Pirmās neformālās organizācijas, kas bija izveidojušas 1988. – 1989. gados nodarbojās ar pastāvošā režīma kritizēšanu. Pirmā šāda kustība bija Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Nedaudz vēlēk izveidojās Tautas fronte, kuras galvenais mērķis bija cīņa par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Kā reakcija uz TF izveidošanos, tika izveidota Interfronte, kuru galvenai mērķis bija saflabāt PSRS. 1989. gadā Latvijā tika atjaunota LSDSP darbība. Tagad Latvijā pastāv daudzpartiju sistēma. Piemēram, 1995. gadā Latvijā bija jau 40 politiskās partijas. Jāsaka, ka liels partiju skaits ir raksturīgs visām posttotalitārajām valstīm. Latvijā ir atļautas gan labā, gan kreisā spārna partijas. Taču pēdējā laikā ir vērojama tendence, ka nenopietnās, gadījuma partijas neiekļūst parlamentā. Parlamentā parasti iekļūst partijas, kas ir vai nu jau pazīstamas ar savu darbību, vai arī partijas, kurās darbojas sabiedrībā pazīstamie cilvēki.
Pastāvēja divi ceļi, kā atgūt neatkarību – vai parlamentārais, kas paredzēja padomju režīma varas institūciju pieņemšanu, vai arī otrais variants - starptautiski tiesikais ceļš. Tas balstījās uz faktu, ka 1940. gadā Latvija tika prettiesiski okupēta un anektēta, taču de iure tā turpināja eksistēt, tātad, lai pasludinātu Latvijas neatkarību, nebija jādibina jauna valsts, bet gan tikai jāatjauno kādreiz pastāvējusi republika. Latvijā šobrīd spēkā ir 1922. gada Satversme, tikai tā ir papildināta ar 8. nodaļu – “Cilvēka pamattiesības.”
1990. gada 18. martā notika Latvijas PSR Augstākā padomes vēlēšanas, kurās uzvaru guva Tautas fronte un tās atbalstītie deputātu kandidāti.
4. maijā tika pieņemta deklarācija par LR neatkarības atjaunošanu.
…
