Katrai tautai ir cilvēki, kuri ar saviem neatlaidīgajiem darbiem, uzskatiem un talantu mantojuši cieņu, atzinību paaudžu paaudzēs. Sentēvu darba sparu, goda prātu un neatlaidīgu celšanos uz augšu tā cildina kā skaistākos ideālus nākamajās paaudzēs. Latvju tautai nācies pārciest smagus un grūtību pilnus gadus, cīnoties ar svešzemju iebrucējiem, kas vēlējušies panākt savas varas nostiprināšanos. Tieši šādos brīžos ir svarīgi apzināties, ka mūsu vidū ir cilvēki, kuri tic un cīnās par tautas nākotni. Par vienu no tādiem viennozīmīgi jāmin pirmais Latvijas prezidents Jānis Čakste, kura vārdu latviešu tauta allaž turējusi svētu. Taču ar kādām īpašībām jābūt apveltītam cilvēkam, kurš pat kritiskā, grūtā brīdi, nezaudē spēkus un uzņemas visatbildīgāko pienākumu – vadīt valsti – un izdara to vairāk vai mazāk izcili?
Pirmkārt, svarīga nozīme Jāņa Čakstes veikumā ir viņa ģimenei, kas to pozitīvi ietekmējusi, jo spēcīga valsts ir tad, ja ir stipra ģimene, kura Čakstem bija jau no paaudzes paaudzē. Katra cilvēka veikums lielā mērā ir saistīts ar viņa sākotnējo dzīvesveidu, ģimeni, dzīves apstākļiem un pieredzi. To, kas „ielikts šūpulī”, bērns apgūst visātrāk. Mums katram ir svarīgs ģimenes, tuvāko atbalsts, un Čakstem tāds bija – trīsdesmit divu gadu vecumā viņš iemīlējās Justīnē Veserē un apprecējās. Savā dzīvesbiedrenē viņš rada īstu draugu, viņu starpā valdīja saskaņa, un kundze cik spēdama atbalstīja vīra centienus – bieži piedalījās sabiedriskajā darbā, īpaši IV Dziesmu svētkos un Jelgavas Sarkanā krusta komitejā.
Par tautas dzimstību Čakste cīnījās ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem.
Amizanta šķiet valsts pirmā prezidenta rakstītā vēstule tautietēm, kad Latvija jau bija ieguvusi neatkarību: „Tagad nu, mīļās tautietes, kad Latvija ir pierādījusi, ka viņa ir dzīvotspējīga, tagad, kur visas sirdis pukst priekš šīs mūsu Latvijas, es jūs vēl lūgtu: padariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus. Apdomājiet, ja katrā ģimenē mudžētu sešas mazas galviņas, tad jau pēc viena auguma mēs skaitītu Latvijā nevis divarpus miljona iedzīvotāju, bet septiņarpus miljona! ” Šajā ziņā pats Čakste rādīja tautai labu piemēru – viņa ģimenē bija 9 bērni – pieci dēli un četras meitas. Un, neskatoties uz lielo aizņemtību sabiedrisko un politisko jautājumu risināšanā, viņš vienmēr atrada laiku ģimenei. Vislabāk atpūsties un uzkrāt spēkus jaunajam darba cēlienam Čakste spēja tieši ģimenes lokā savās lauku mājās Aučos. …
