Ir silts, saulains pavasara rīts. Putni vītero kā negudri, un tikko jaušams vējiņš liegi šūpo piebriedušos koku zarus. Lietus lāsītēs uz koku pumpuriem rotājas saules stari un kā balti zvirbuļi vītola zaros sēž pūpoli. Mākoņi steidzas pakaļ savām ēnām, egļu mežs vilina ar smaržīgu klusumu, ar bērzu pumpuru lietu, lazdu skaru lietu, kastaņu plaukšanas lietu.
Tīruma vidū zaru rokas pret debesīm pacēlis simtgadu ozols. Tam savs mūžs, savs liktenis. Un tikai mežainie pakalni, noslēpumainās ielejas un dūmakā tītās tāles nojauš, ko redzējis šis koks, ko jutušas viņa samezglojušās, savijušās saknes.
Tāpat gadsimtu ritējumā bieži savijušies un krustojušies arī vācu un latviešu tautas likteņi. Pasakās, ar kurām esam uzauguši, ir kopīgi motīvi un tēli, dziesmām ir pazīstamas melodijas. Pavarda siltumā sirmās latvju māmiņas ieaijājušas nakts sapnīšiem savus bērnus un bērnu bērnus ar pasakām par Ansīti un Grietiņu ,Ērkšķrozīti un ļoti daudziem citiem tēliem.. Arī pankūciņas „komm morgen wieder” labprāt ēdam arī šodien.
Arī abu tautu pagātnē ir bijis daudz kopīga. Šķiršanās no mīļiem cilvēkiem, no savas zemes, mājām, mantas .Dzīvošana nebrīvē ,mitināšanās svešumā-tālajā pasaulē ,neizbrienamos sniegos arī mūsu tautām nav sveša.…