Blakus katoļticībai feodālisms bija otra Vakareiropas institūcija, ko vācu kolonisti ieviesa viduslaiku Latvijā. Feodālisma iekārtā vasalis padevās sava kunga kalpībai, un kungs par to piešķīra savam vīram lēni.
Termins “feodālisms” ir atsavināts no latīņu vārda feodum un franču valodas vārda feodal, kas nozīmē feods, lēnis. Feodālisms, nākdams no Luāras un Sēnas apgabala, sāka iespiesties Vāczemē ap 10. gs., kur sasniedza savu attīstītāko formu ap 13. gs., laikā, kad vācu krustneši iekaroja Livoniju, tāpēc arī jaunie zemes kungi, sadalot iegūto iezemiešu zemi un sākot tās pārvaldīšanu, ieviesa iekarotajā teritorijā vienīgo politisko, administratīvo un ekonomisko iekārtu, ko viņi pazina no Vāczemes – feodālismu. Savā vēlākajā attīstības formā (13-15.gs.) feodālismu var raksturot par divu vīru personiskām attiecībām jeb saitēm viņu dzīves laikam, kuru ietvarā viens kļuva par otra kungu – sauktu feodālo senioru jeb lēņa kungu, un otrs – saukts kungs jeb lēņa vīrs, jeb vasalis – bija saņēmis no sava kunga iztikai un par sagaidāmiem pakalpojumiem kādu labumu jeb benefici un vasalim visbiežāk dotā un visvērtīgākā bija zeme valdīšanā un lietošanā saukta par lēni jeb feodu , kas nozīmēja zemi ar zemniekiem. Zemniekam bija pienākums vasali apgādāt ar visu dzīvē nepieciešamo , lai viņš varētu izpildīt savus pienākumus pret senioru. Par privilēģiju lēni izmantot vasalim bija jādod savam kungam kāds pretpakalpojums, no kuriem visparastākais un lēņa kungam visnoderīgakais bija militārais dienests. Tāpat vasalis savam senioram palīdzēja tiesa spriešanā un administrācijā. Vasalis, savukārt, daļu no viņam piešķirtā lēņa varēja izlēņot tālāk, tā kļūstot par senioru saviem vasaļiem
13.gs. vāciešiem iekarojot iezemiešu zemes, viena no visdārgākajām un smagākajām problēmām bija šo krusta karu finansēšana. Ziņu trūkuma dēļ nav iespējams sīkumos rekonstruēt vācu finansu politiku, tomēr “Indriķa Hronika” un saglabātie iezemiešu padošanās līgumi atklāj, ka iekarotajam novadam vai maztautai vāci uzlika pienākumu maksāt nodevas naturālijās jeb ražojumos no viņu zemes, gan kā desmito, gan kunga tiesu, svārstoties no desmitās līdz ceturtai ražas daļai. Visu 14.gs. gruntskundzība –iekārta, kur lēņa valdītājam nav pašam savas saimniecības, bet visa zeme atrodas zemnieku izmantošanā un vasaļa vienīgie ienākumi ir zemnieku nodevas – palika par feodālisma dominējošo saimniecības formu Latvijā.
…
