Katrai pasaules valstij ir izveidojusies sava kino vēsture, tāda ir arī Latvijai. Iespējams tā ir spilgtāka vai ne tik spilgta, kā citu valstu kino. Katras valsts kino vēsture ir unikāla.
Runājot par kino, man liekas, ka būtu no sākuma jāsāk runāt tieši par režisoriem, jo tas ir filmas pamats. Bez režisora filma nevar tapt, protams, arī bez aktieriem, operatoriem u.t.t. , bet režisors tomēr ir filmas pamats, bez kā palīdzības labu filmu neizveidot. Latvijā ir bijuši un ir joprojām daudzi režisori, kas ir likuši pamatus Latvijas kino un katram šim režisoram ir savs mākslinieciskais rokraksts, kā piemērus var minēt: Rolandu Kalniņu – savas filmas veidojis tajā laikā, kas pastāvēja stingra cenzūra, bet viņš ar savām filmām būtībā protestēja pret notiekošo apkārt. Hercs Franks – veido dokumentālā tipa filmas, viņa filmas ir ļoti vienkāršas, bet tādas, kas liek apdomāties šīs filmas skatoties, viņš ir kā piemērs tam, ka labu filmu var izveidot ar vienkāršu sižetu. Jānis Streičs – parasti veido filmas, kas atstāj pozitīvu iespaidu, viņa filmās ir arī humora deva, ko tik ļoti daudz nevarēja saskatīt citu režisoru darbos. Gunārs Piesis – arī šis režisors ir veicis ievērojamu ieguldījumu latviešu kino vēsturē. Gunārs Piesis savas filmas veido emocionālas un arī savā ziņā ar traģiskām beigām. Visi šie režisori ir atšķirīgi pēc mākslinieciskā rokraksta, bet tas dara Latvijas kino tik īpašu. Bez šo režisoru palīdzības nevarētu tapt Latvijas kino māksla.
Katram režisoram ir savādākas filmas, kuras joprojām ir vai arī nav aktuālas. No kursa programmā iekļautajiem darbiem, joprojām aktuāli man šķiet - Jura Podnieka „Vai viegli būt jaunam?”, Rolanda Kalniņa „Elpojiet dziļi”, Jāņa Streiča „Rūdolfa mantojums”.
Šiem visiem darbiem var spēt atrast salīdzinājumu arī mūsdienu situācijās un dzīves ritumā, tāpēc man šīs filmas šķiet aktuālas joprojām.
…
