Latvijas politiskā vēsture no 1910. līdz 1940.gadam

Pēc Oktobra apvērsuma varu Latvijā (tās neokupētajā daļā) pārņēma padomes. Vidzeme kļuva par Padomju Krievijas autionomu apgabalu, kam bija sava vēlēta pārvalde. Augstākā vara piederēja Latvijas padomei, kas izveidoja valdību- Iskolatu ar Frici Roziņu priekšgalā. Lai arī latvieši bija ieguvuši zināmu autonomiju, tomēr reālā vara atradās Iskolata rokās- tie sludināja, ka Latvijai jābūt cieši saistītai ar Krieviju.
Okupētajā daļā valdīja vācieši, tomēr pastāvīga pārvalde tur neizveidojās. Vācieši aktīvi devās uz priekšu, iekaroja visu Latviju un Igauniju, taču viņu plāni par kundzību Baltijā izbeidzās pēc sakāves 1.Pasaules karā.
Radušos situāciju izmantoja Latvijas pilsonība un izveidoja Tautas padomi, 1918.gada 18.novembrī pasludināja neatkarīgu Latvijas republiku. Tika izveidota pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā. Rudenī Padomju Krievija anulēja Brestas miera līgumu, un sarkanarmija steidza atjaunot Krievijas valsti agrākās robežās. Ulmaņa valdība slēdza līgumus ar vāciešiem par kopēju cīņu pret lieliniekiem.
Tomēr 1918.gada beigās un 1919.gada sākumā pēc sarkanarmijas uzbrukuma Padomju vara nodibinājās visā Latvijā, izņemot nelielu teritoriju ap Liepāju. Tika pasludināta Padomju Sociālistiskā Latvijas Republika, kas bija cieši saistīta ar Padomju Krieviju, visa vara atradās Krievijas rokās. Notika lielas reformas, valdības priekšgalā atradās Pēteris Stučka.
Liepājā pa to laiku notika asas nesaskaņas starp Latvijas Pagaidu valdību un vāciešiem, kuri centās palielināt savu ietekmi. 1919.gada 6.martā notika neliela sadursme un 16.aprīlī vācieši gāza Pagaidu valdību un izveidoja sev uzticamo Andrieva Niedras valdību.…