Lai varētu saprast kāda atšķirība pastāv starp individuālo komersantu un pilnsabiedrību tās būtībā, tad man gribētos citēt izvilkumu no LR Komerclikuma 103. panta un konkrēti: „Ja sabiedrībā ir divi biedri un viens no tiem izstājas....sabiedrības uzņēmums pāriet otram sabiedrības biedram, kuram ir pienākums pieteikt sevi ierakstīšanai komercreģistrā kā individuālo komersantu,...”. Tātad pilnsabiedrība, kā jau sabiedrība, sevī ietver vismaz divas personas jeb biedrus, kuri uz līguma pamata izmanto kopīgu firmu, lai veiktu komercdarbību. Svarīgi piebilst, ka visi biedri ir vienlīdz atbildīgi pret pilnsabiedrības kreditoriem, neatkarīgi no to kapitāldaļas apjoma. Tas nozīmē, ka ir konkrēta summa ko katrs no dalībniekiem iemaksā kopējā kasē, kas vienlaicīgi pārtop par viņa kapitāldaļu šajā uzņēmumā, no kuras ir atkarīga peļņas sadales proporcija pārskata gada beigās. Šādas sabiedrības bieži veido uz kādu konkrētu apjomīgu projektu. Sabiedrība var realizēt vairākus projektus vienlaicīgi vienas pilnsabiedrības ietvaros, kur, protams, šīs atbildības summējās no katra projekta atsevišķi. It īpaši populāra ir, piemēram, būvniecības nozare, jo realizētie projekti sastāv no vairākiem posmiem. Tādiem kā projektēšanas, saskaņošanas, būvēšanas, apsaimniekošanas utt. Taču vienlaicīgi visi biedri ir vienlīdz atbildīgi par projekta realizāciju un gaitu. To papildina fakts, ka biedri noteiktā laikā veica arī zināmas iemaksas sabiedrības kasē – tās varētu nosaukt par „biedra naudām”. Pilnsabiedrības darbības pamatā ir vienota sistēma, kuras darbības laikā iztrūkstot kaut vienam elementam tā nevar (nav tiesīga) attīstīties vai pārvietoties vienā vai otrā virzienā. Lēmumi, kuriem nepiekrīt kaut viens sabiedrības biedrs, kuram ir tiesības pārstāvēt pilnsabiedrību, nav tiesiski un nevar tikt pieņemti. …