Latvijas Republikas nodibināšana un tās politiskā iekārta līdz 1934.gada 15.maijam

Latvijas Republika tika proklamēta 1918. gada 18. novembrī, Nacionālajā teātrī Rīgā. Tas bija sākums latviešu tautas neatkarībai, par kuru netiešā veidā (cerības uz autonomiju) bija domāts kopš 1905. gada revolūcijas laikiem. Ilgā nospiestība un pieredzētā Krievijas cara valdīšana stimulēja vēlmi pēc modernas demokrātijas. Ceļš uz to nebija viegls, bet pamazām tas izdevās. Gan Satversmes sapulces vēlēšanas 1920. gadā, gan 1. Saeimas vēlēšanas 1922. gadā tika gaidītas ar lielām cerībām pēc īstas patstāvības un demokrātiskas valsts iekārtas. Bet kā izrādījās arī izsapņotajai demokrātijai bija arī savas ēnas puses, kas pierādījās pēc vairākiem gadiem ar sīko politisko grupējumu nespēju vienoties par atsevišķiem lēmumiem. Līdz pat 1934. gada 15. maija valsts apvērsumam, Saeimā valdīja liela sadrumstalotība un bija grūti vienoties daudzos jautājumos, sevišķi budžeta sadalē.
Drīz pēc Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas bija nepieciešams izstrādāt valsts pamatlikumu – konstitūciju – un ievēlēt tās izstrādātājus – Satversmes sapulci. To bija iespējams izdarīt tikai 1920. gada pavasarī, kad Latvija bija atbrīvota no svešu valstu armijām un atsevišķi sabiedroto valstu karapulki atradās tikai vēl strīdīgajos apgabalos. 1922. gadā Satversmes sapulce bija padarījusi sev uzdoto darbu un izstrādājusi konstitūciju jeb Satversmi, kas bija viena no demokrātiskākajām un modernākajām Eiropā un praktiski arī visā pasaulē (salīdzinot tā laika situāciju pasaulē). 1922. gada rudenī notika 1. Saeimas vēlēšanas un valsts pamazām sāka savu demokrātisko tradīciju attīstību.
Pie Latvijas starptautiskās atzīšanas, kas arī neapšaubāmi ir viens no valsts suverenitātes svarīgākajiem nosacījumiem, darbojās Jānis Čakste un Zigfrīds Anna Meierovics. Pateicoties viņiem, Latvijas suverenitāte tika nostiprināta starptautiski un 1922. gadā arī vainagojās ar Latvijas starptautisko atzīšanu un uzņemšanu Tautu Savienībā.

…