Pēdējā laikā arvien biežāk dzirdu masu medijus un sabiedrībā spriedelējam par to, ka laukos drīz nebūs darbaroku, jo liela daļa laucinieku pamet savu dzimto pusi, lai dotos vieglas peļņas meklējumos uz Īriju, Lielbritāniju vai kādu citu pasaules malu, citi atkal dodas uz galvaspilsētu vai citu Latvijas pilsētu, lai tur mācītos, strādātu vai apmestos uz dzīvi. Daudz arī dzirdēts apkārtējos cilvēkus runājam, ka lauku tauta ir nodzērusies, neizglītota. Lauku iedzīvotāju stāvoklis sabiedrībā tiek zemu vērtēts.
Es pati arī dzīvoju laukos - no Līvbērzes pagasta centra mani šķir aptuveni 4 kilometri, bet līdz Jelgavas pilsētas robežai ir apmēram 5 kilometri. Protams, mana statusa pieskaitīšanu vai nepieskaitīšanu lauku iedzīvotājiem cilvēki varētu vērtēt pretrunīgi; tas atkarīgs, kāda ir attiecīgās personas izpratne par jēdzienu „lauki”. Tā kā es pati sevi ierindoju tajā plauktiņā, kurā ir laucinieki, tad varu sacīt, ka ikdienā neizjūtu krasas atšķirības starp šīm divām sociālajām kategorijām. Iespējams, to varētu izskaidrot ar to, ka esmu tikai tāds „pus laucinieks”, jo ikdienā strādāju un mācos pilsētā, un tādēļ neatliek laiks, lai iesaistītos pagasta dzīvē. Taču tajā pat laikā es arī apzinos, ka manā pagastā ir cilvēki, kuriem sociālais stāvoklis ir ļoti zems, bet vai tādi nav arī pilsētā? Noteikti, ka ir.…