Kā arī tieši Spīdola ir tā, kura izteica liktenīgos vārdus, paužot ideju, ka arī labajiem spēkiem ir nepieciešama garīgā izaugsme: „Mainoties uz augšu, tu likteni pārspēsi!” Spīdola ir apveltīta ar noslēpumainu burvību un pārcilvēcisku, velnišķīgu varu, tomēr tā atsakās no mūžības, ļaunajiem spēkiem, pilnībā uzupurēdamās mīlestības labad:„Man ir viens vārds no mūžības;/ Teic: gaisma tiks tomēr pie uzvaras!/ Es visu tev atdodu, Lāčplēsi,/ Sevi pašu un savu debesi.”
J.Jaunsudrabiņa romānā „Jaunsaimnieks un velns” autora attēls diezgan savdabību personu –gluži reālu velnu. Romāna uzmanības centrā ir jaunsaimnieks Krasts un viņa ģimene, kas burtiski ne no kā klajā vietā uzsāk savas saimniecības ierīkošanu, sastopoties ar agrārās reformas problēmām. Velnam šajā romānā ir trikstera būtība, proti, tas izspēlē trikus un jokus, kā arī lauž pieņemtas normas un likumus. Romānā velns lāgiem mēdz izlīst no sava ezera mitekļa un izspēlēt ar jaunsaimnieku visādus ļaunus jokus, tostarp iemānīt saimnieka atvasi purvā, pamudināt pievilcīgo vecmeitu Mangu kārdināt Krastu: „Krasts ar Mangu sastapās eglēs. Ja kāds viņus nejauši būtu ieraudzījis, būtu metis krustu un vēlāk visiem stāstījis, ka redzējis velnu ar divām galvām.” Romānā velns alegoriski apzīmē visus tos dabas spēkus, ar kuriem Krastam nākas cīnīties, - un tālab J.Jaunsudrabiņa neradījums visvairāk atgādina naivos un komiskos latviešu folkloras velnus: „Velns tanī naktī mijās tur, kur gāja jautri. Viņš bija pārvērties par zaļu siseni un sisināja liepā Tiltenes galā.” Autors ir atveidojis velna tēlu tā, lai katrs indivīds tomēr saskatītu pirmatnējās dabas nozīmi, kad to vēl nebija skārusi civilizācija, velns ir īsts folkloras tēls, kurš ir labsirdīgs un godīgs savā būtībā, autoram dārgs kā pati daba: „Velns pamazām tā bija pieradis pie savām gaitām, ka viņš līdzīgi mežsargam kārtīgi apstaigāja savu apgaitu, juzdams lielu gandarījumu, ja viss sakrita ar viņa uzskatiem, bet drausmīgi sabozdamies, kad kaut kas nebij noticis pēc viņa prāta.” Par spīti velna ļaunajām tieksmēm un vēlmes nodarīt pāri cilvēkiem, tomēr viņa rīcību samērā var arī attaisnot, tas ir, tas tikai vēlējās saglabāt dabas svētumu un neļauj izpostīt savu mājvietu.
Ļaunie spēki literatūrā simbolizē ne tikai tumsu, kārdinājumu, maldus un ļaunumu, tiem ir duāla daba, jo atklājas arī to cilvēciskā būtība un vēlmes, kas ne vienmēr rada tikai ļaunumu
…
