Liktenis - tā ir nolemtība katram no mums. Ne tikai cilvēkiem, bet arī katrai lietai ir savs liktenis. Kādam tas ir labāks un pilns veiksmes un panākumu, citam tas ir nedaudz sliktāks, bet nenoliedzami - katram savādāks. Es pat varētu Likteni salīdzināt ar cilvēku - tas var būt vēlīgs un labs, netaisns un ļauns, un tajā pat laikā tam patīk pajokot. Pajokot un paskatīties, kā tu tiec galā, cik spējīgs tu esi. Šis tavs Liktenis it kā par tevi pasmīn, pasmejas, un ne vienmēr šis smīns ir pozitīvs. Tajā pat laikā Liktenis ir tas, kurš sniedz mācību katram no mums, un arī citiem.
Izlasot Jāņa Ezeriņa noveles, varam secināt, ka lielākajā daļā no tām varoņu dzīves izposta tieši šis augstais, visuvarenais Liktenis.
Kā pirmo no Jāņa Ezeriņa novelēm varu minēt „Majestātes kazarmās”. Tajā tiek stāstīts par cilvēku dzīvi 1914. gadā - kara apstākļos, kad neviens no šiem nolemtajiem cīnītājiem nevar zināt, kas viņus sagaida rīt, un vai viņi vispār rītdienu sagaidīs. Viņi netiek laisti kaujā, bet arī mājās nevar doties.…