Psiholoģisku triecienu katoļiem deva ziņa, kas pienāca tūlīt pēc Valmieras landtāga beigām, par Vācu ordeņa virsmestra Brandenburgas Albrehta Hoencollerna pāriešanu luterānismā un Prūsijas hercogistes izveidi. To uzzinājuši, Livonijas ordeņa melngalvji sasauca kopīgu apspriedi, kopā izskatīja jautājumu par pāriešanu luterānismā. Šādā sarežģītā situācijā Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs pasludināja ticības brīvību Rīgā, kā arī atcēla 1452. g. Salaspils līguma lēmumu par Rīgas divkāršo senjorālo atkarību un piekrita arhibīskapa un domkapitula īpašuma konfiskācijai. (Klišāns 1996: II nodaļa)
Neraugoties uz to, ka katolicisms turpināja pastāvēt, ap 1550. g. luterānisms Livonijā jau bija valdošā konfesija. Ordeņa jaunais mestrs Heinrihs fon Gālens, pats būdams katolis, bija spiests apmeklēt luterāņu dievkalpojumus Rīgas Doma baznīcā. Pilnīgu luterānisma uzvaru apstiprināja 1554. g. Valmieras landtāgā pieņemtais lēmums par ticības brīvību Livonijā, kas patiesībā nozīmēja luterānisma kā valdošās konfesijas atzīšanu. Par luterāni kļuva pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers. Tomēr baznīcas zemju sekularizācija un laicīgas Livonijas valsts izveide nesekoja līdz pat Livonijas karam. Iespējams, ka Livonijas vecās kārtības saglabāšanā sava nozīme bijusi Valtera fon Pletenberga personībai. Kļūstot par hercogu, viņš vecuma dēļ vairs nevarēja radīt sev pēcnācējus hercogu dinastijas turpināšanai. Tāpat pieļaujams, ka redzēt Livoniju kā vienotu laicīgu valsti nevēlējās muižniecība, jo atsevišķajās un politiski vājajās Livonijas valstiņās varēja iegūt lielāku politisku un saimniecisku teikšanu. Reformācija ļoti stipri iedragāja viduslaicisko Livoniju un bija viens no svarīgākajiem Livonijas valstu sairuma cēloņiem Livonijas kara laikā. (Klišāns 1996: II nodaļa)
…
