Kopumā apskatot kritērijus pēc kā ziņu veidotāji vadās, kas varētu būt interesanti cilvēkiem, var pamanīt, ka šie kritēriji tik tiešām atbilst. Šajā gadījumā es lielākoties gan balstos uz kopējām ziņām, bet noprotu, ka tas nav īpaši svarīgi, jo pat ar atšķirīgām ziņām tiks atrast veids kā iekļauties šajā „cilvēkiem interesē” sarakstā. Turklāt abi šie ziņu raidījumi ir diezgan atšķirīgi – dažādi sižeti bija pat par kopējām tēmām – kāds vairāk kādu intervē, kāds vairāk komentē. Vēl viens novērojums, kas ir radies ir tāds, ka šīs svarīguma kategorijas arī var saistīties viena ar otru un pārklāties.
Tieši šīs kategorijas palīdz ziņu veidotājiem izprast, kas tieši interesē skatītājam un līdz ar to viņam vieglāk ir veidot šo savu sistēmu, jeb rutīnu kā šīs ziņas atrast un pasniegt. Un man kā ziņu patērētājam ir vieglāk saprast ko es no šiem ziņu raidījumiem varu gaidīt, aptuveni kurā vietā es varu nepievērst uzmanību un kad atkal tam pievērsties (piemēram, ja man neinteresētu tas ,kas notiek ārzemēs). Vismaz no mana skatupunkta, pat, ja tas no auditorijas viedokļa nevar būt īpaši plašs – es varu samanīt kaut mazu daļu no rutīnas. Man arī papildus bija tāda veiksme pārbaudīt apgalvojumu par to, ka rutīnas ir tik izstrādātas, ka pat neparedzamais šķiet paredzams un līdz ar to ir vieglāk izlabot – kādā no LNT ziņu raidījumiem atgadījās kāda tehniska kļūme, kuras dēļ netika raidīts pareizas sižets, tomēr tika ļoti ātri noreaģēts, pastāstīta nākamā ziņa un pēc tam varēja atgriezties pie iepriekš neizklāstītā sižeta. Pateicoties jau gatavai un iestrādātai sistēmai, kas ir kļuvusi par ikdienu, bija šo kļūdu tik viegli izlabot un uzreiz bija skaidrs ar ko ir jāturpina un kurā brīdī pie iepriekšējās ziņas varēs atgriezties. Manuprāt, manis izvēlētā minimālā teorijas daļa praksē ir spējīga darboties.
…
