Tomēr dzīru kulminācija tiek sasniegta tad, kad viens no viesiem, Zēnotems, lai nodrošinātu sevi ar taukaināku vistiņu, sniedzas pēc tās, kura tika pasniegta Hermonam. Šī vistas gabala dēļ izceļas kautiņš starp abiem filozofiem, kas vēlāk pārtop kopējā savstarpējā cīņā: βοὴ τὸ ἐπὶ τούτοις, καὶ συμπεσόντες ἔπαιον ἀλλήλουςταῖς ὄρνισιν αὐταῖς ἐς τὰ πρόσωπα, καὶ τῶν πωγώνων ἐπειλημμένοι ἐπεκαλοῦντο βοηθεῖν, ὁ / nokrituši viņi sita ar vistu viens otram pa seju, turēja aiz bārdām un sauca citus palīgā. (Symp.43) Kad Zēnotems netīšām ar Hermonam mesto kausu trāpa līgavainim, arī sievietes dodas kautiņa vidū. Šīs dzīres kļūst par traģisku katastrofu, kurā gudri cilvēki parāda savu muļķīgumu: viņi sit (παίειν), lamājas (λοιδορεῖν), kliedz (κράζειν) un kaujas (συμπλέκεσθαι). Sadalījušies dažādas frontēs, viņu kaušanās atgādina kentauru un lapitu cīņu – svinību telpa izskatās pēc kaujas lauka – apgāzti galdi, izmētāti kausi un visapkārt izlietas asinis. Tomēr, pateicoties Alkidimantam, Dionīsidoram un Ionam, kāzu svinības sasniedza apmierinoši dzīvespriecīgas beigas. Zēnotems, kurš kliedz, ka mirst no sāpēm un Hermons, kam ir izsisti zobi, tiek izvesti ārā. Savukārt līgavainis, kura ievainojums bija apskatījis ārsts Dionīks, dodas mājās. Bet neuzaicinātais viesis, no kura nebija iespējams tik vaļā, beidzot atguļas uz dīvāna un aizmieg. Izskan arī beigu atziņa, ka ir bīstami aicināt filozofus uz šāda veida svinībām kādam, kurš nevēlas, lai dzīres un kopā būšana pārvērstos konfliktos un cīņā vienam ar otru.…