Mācies mīlēt pasauli jeb liktenis

Es aptinu šalli ap mēteli, atvados no visiem un izeju ārā. Auksts... Tik tiešām, sals kož caur dubultajiem cimdu pāriem, kas sedz manas plaukstas. Nekas, sabužinu kapuci un dodos uz māju pusi.
Lai gan apkārt dzirdu žēlabas par šo auksto laiku, nepatīk šie -10 vai -13 grādi, tomēr man pret šo aukstumu ir tīri siltas jūtas. Man šī laika saltums atgādina sarunu, kad ar draudzeni pārspriedām, kā ilgojamies pēc ziemas šī nebeidzamā rudens laikā. „Kad ir mīnuss 20, tu vismaz jūti, ka laiks iet uz priekšu – lietas mainās... Pazūd tā rudens skumdinošā vara.”

Vairs neatceros mūsu sarunu, tik zinu vienu – agrāk nebūtu spējusi iedomāties, ka šādi laika apstākļi spēs manī izsaukt kaut mazāko prieku.
Šīs pēdējās dienas par spīti salstošiem deguniem, atsaldētām cilvēku sejas izteiksmēm un visiem tiem notikumiem, par kuriem pēdējā laikā esmu tik ļoti pārdzīvojusi, skumusi. …