Gadsimtiem un gadiem ejot neviens nav spējis definēt mākslu. Patiesi, ir grūti atrast īstos vārdus, kas spētu paskaidrot šo definīciju. Ir skaidrs tas , ka tā ir cieši saistīta ar cilvēka garīgo pasauli. Es par mākslu un cilvēka garīgo pasauli mēģināšu uzdot sev jautājumus, varbūt tā- dialogā ar sevi, nonākšu pie jaunām atziņām un idejām. Es varētu paceļot pa saviem bērnības gadiem un mākslas izpratnē ielūkoties, kā varbūt jebkurš mazais bērns. Vēl es apskatīšu, kāda saistība ir cilvēka garīgai pasaulei ar mākslu, kā tie mijiedarbojas viens ar otru? Un beigās apskatīšu, kā šie divi komponenti spēj ietekmēt pasauli un kāds ir to spēks?
Manuprāt, ir ļoti svarīgi, kā cilvēkam dot pirmos iedīgļus izpratnē par mākslu, cilvēkā ir vajadzīga pareizā attieksme, un tas jau ir jāieaudzina ģimenei vai pedagogam. Ņemšu piemēru no savas pieredzes, maziņš būdams, es nespēju saprast īsti šī vārda nozīmi( tagad jau arī tā pagrūti), cilvēki bieži lietoja šo vārdu un pat cēli izrunāja. Tātad man jau pirmais priekšstats bija, māksla ir augsta, man neaizsniedzama un neaptaustāma. Jauki! Bet, kur es to varu ieraudzīt? Zināju tik to, kā tā ir redzama galerijās, izstādēs un muzejos. Protams, redzētie darbi, kuri bija abstrakti (tad šķita izķēpāti), lika man vairāk domāt, ka tieši tā ir īstā māksla, jo tā bija nesaprotama, ka pats jēdziens. Es nevarēju uzskatīt, ka māksla var būt teātris, deja vai kas cits, tā nav māksla, jo tā ir saprotama. Lūk, mazliet paākstījos, un uz to visu paskatījos ar bērna acīm. Jā, agrāk man bija tāda izpratne. Es paaugos, uz izstādēm es nekad negāju, bet mana māksla pamatskolas gados kļuva teātris. Teātris bija pirmais, kas lika man izprast mākslas nozīmi, bet ne pilnībā. Tas, ka teātris un dramaturģija ir māksla, man atgādināja draugi, kuri ,mani redzot spēlējam kādu lomu, iesaucās: „Jā, tā gan ir māksla! Es nevarētu uzkāpt uz skatuves un ākstīties.” Aha, tātad es nodarbojos ar mākslu, tas gan mani iepriecināja. Tātad man radās vēl viens priekšstats par mākslu- cilvēki to apbrīno. Tad arī es nonāci pie atziņas, ka māksla ir cieši saistīta ar darbu. Tiek daudz pūļu izlikts, lai radītu „galaproduktu ”. Lūk, un tika vēl viens burvīgs vārds pieķerts, tas ir „radīt”. Māksla prasa radīšanu. Es kā parasts cilvēkbērns pamanīju, ka pēc manām izrādēm cilvēki pārrunā redzēto, tātad es secināju, ka māksla uzrunā.
Jā, teātrī un aktiermeistarībā es iemācījos saskatīt mākslu. Bet, kad es klases ekskursijās bieži satikos ar izstādēm, t. i., glezniecību. Man sākās problēmas ar tās izpratni. Sajūsmināties vien varēju par reālistiskiem darbiem. „Tādu zirgu jau es neprastu uzgleznot”. Tas bija viss, bet es nekad nesapratu, kāpēc darbs, kuram ir pār baltu lapu pārvilkta sarkana strīpa skaitījās mākslas darbs, ja jebkurš mirstīgais prastu tā uzgleznot. Izklausās pašam smieklīgi, cik es bijis aprobežots. Labi, ka vidusskolas gados bija tāds priekšmets kā mākslas vēsture. Bija ļoti burvīga skolotāja, kurai tagad es varu pateikties par to, ka viņa man iemācīja izprast mākslas darbus un to radītājus. Viņa iemācīja to, ka katrs darbs kaut ko saka un mēģina vēstīt. Jau iepriekš pieminēju, ka māksla uzrunā, tāpat darbs. Mūsu skolotāja mēdza kāda mākslinieka reprodukciju analizēt: kāpēc ir tādas krāsas, ko vēsta cilvēka poza, kāpēc tāda kompozīcija, utt. Mums visiem bija ļoti interesanti.
…
