Man tuvais Aspazijas dzejā

Viens no tuvākajiem dzejoļiem ir arī “Nebēdne meitene”. Nebēdne ir šī meitene, vieglprātīgā, neapdomīgā. Man šķiet, ka rakstīts pat nedaudz par mani – nebēdne meitene, kura neklausās, ko viņai saka apkārtējie, kurai interesē tikai tas, ko viņa pati jūt. Šī meitene ir brīva no visa un visiem, viņas dvēsele ir kā meža vanags, kas lido augstu debesīs. “Dullais skuķis!” kāds varētu uzsaukt, bet kam gan ir domāta jaunība? Vai ne tam, lai priecātos? Lai dzīvotu, lai justu? Kam gan? Vai tiešām cilvēkam jābūt nopietnam jau no pašiem pirmsākumiem? Gribētos ticēt, ka mums ir ļauts būt tiem, kas mēs gribētu būt. Dažreiz gribas pateikt sev: “Noriskē un nodzīvo savu dzīvi tā, nemelojot! Patiesībā! Un nekaunies par sevi būt, nekas, ka citi savādāki!” Bet vai tas ir iespējams? Varbūt pēc laika, kad nāks dzīve ar visiem pārbaudījumiem, nebēdne meitene kļūs par nopietno meiteni, kas būs tāda pati kā citi, drūmi un vienādi, bet viņa varēs būt laimīga par to, ka ir baudījusi dzīvi un jutusi dvēseles brīvību, ko sasniegt izdodas tikai retajam...