Ievads. Aspazija – latviešu literatūras vētras zvans
Iztirzājums. 1. Dzejnieces labākas pasaules meklējumi:
a) Pastāvošā realitāte kā ikdienība, kā sprosts, no kura jāizlaužas;
b) Garīguma un nerimstošas attīstības slāpes;
2. Dvēsles brīvība kā vienīgā eksistences iespējamība.
3. Aspazijas cilvēks – pretstatu simbols.
Nobeigums.
Aspazijā ir maz no latvieša ikdienības un vienkāršības, pazemības pret pasauli un klusuciešanas. Dzejniece ir tikpat izaicinoša un pretencioza, cik viņas pseidonīms. Tikpat lepna un drosmīga. Iekšēji spēcīga, neatkarīga. Nenoliedzami cīnītāja, kas nebaidās stāvēt dzīves vidū ar lepni paceltu galvu. Aspazijā ir kaut kas no Ibsena Branda, kurš nepazīst kompromisus, bet alkst pilnības, no Šillera Kārļa Mora, kas gatavs stāties pasaulei pretī un to uzveikt, no Sillanpē Siljas, kurā jaušams aizturēts spēks, kam laiks neļauj izlauzties, taču šīs līdzības nemazina Aspazijas vienreizību un neatkārtojamību latviešu literatūrā. Kritiķis Jānis Asaris ir teicis, ka „Ar Aspaziju dvēsele ienāca literatūrā”, taču, manuprāt, ar Aspaziju dzejā ienāca ne vien dvēsele, bet arī trauksme, nepiepildāmība, lepnība un temperaments, kādu latviešu literatūra vēl nebija pieredzējusi:
“Mani spārni nes, man rokās spēks,
Es grauju – un pasaule plaisā,
Un brīvu elpu es atelšos vien
Tik aukā un pērkoņu gaisā.”
Iespējams tāpēc, ka Aspazijas dzejā tik daudz jūtu, tā neatstāj cilvēkus vienaldzīgus. P. Koelju dzeju ir pielīdzinājis mākslinieka dienasgrāmatai, un ja tā patiesi ir, tad likumsakarīgs ir Aspazijas suģestējošais spēks, likumsakarīga - dvēseles klātesamība.
Varbūt izvēlētā pseidonīma dēļ, varbūt sākotnēji feministiski tendētās dzejas dēļ, bet Aspazija aizvien asociējas ar absolūtu sievišķību, uzdrīkstēšanos un mīlestību, ar cīnītāju, kas neietekmējas ne no viena cita kā vien no savas pasaules. Tikai neatbildēts aizvien ir jautājums, par ko vai pret ko viņa cīnījās, ko viņa meklēja un, ja meklēja, vai atrada, uz ko katram tiesības meklēt savas atbildes. Manuprāt, Aspazija cīnījās pret laiku, pastāvošo kārtību, mietpilsonību, maziskumu, egoismu, pret ikdienību, pret nebrīvi, cīnījās par labāku pasauli, par labāku cilvēku. Viņa bija un ir viens no gaismas cilvēkiem, no tiem, kas nebaidās meklēt savu patiesību un noliegt ikdienību un „ikdienas cilvēku”, kas ir pasaules pamatakmens:
„Šo drusku labu – ļaunu
Līdz nāvei ienīstu”
…
